A A A

Baltā galdauta svētki

Tekstiliju krājums

Valmieras muzeja tekstiliju krājumā glabājas apģērbs, gultas drēbes un telpu iekārtas audumi, kas darināti un lietoti mājas telpu rotāšanai. Visvairāk ir telpu rotājošās tekstilijas – dažādās tehnikās darināti galdauti, sedziņas, pārklāji, aizkari, dvieļi, sienas dekori, grīdas celiņi, virtuves plauktu maliņas, dekoratīvi izšūti maisiņi dažādiem sīkumiem. Šī krājuma daļa prasa īpašu aprūpi, glabāšana bieži nosaka tekstiliju ilgmūžību. Muzeja krājumā liela izmēra galdauti glabājas uztīti uz ruļļiem, lai nebūtu locījuma vietas. Tekstilijas reizi gadā izkarinām uz auklām, lai izvēdinās.

Galdauti, sedziņas, kumodes pārklāji

No rotājošo tekstiliju klāsta visvairāk ir galdauti, sedziņas un kumodes pārklāji – ap 200. Krājumā glabājas austi, tamborēti, adīti, dažādās tehnikās uz pašausta vai veikalā pirkta auduma izšūti, knipelēti, sieti un pīti, tīkla un lentīšu tehnikā darināti galdauti un sedziņas. Dažkārt viena galdauta vai sedziņas radīšanā izmantots vairāku tehniku sajaukums. Dažādi tie ir arī pēc izmēriem un formas. Tos muzejam dāvinājuši valmierieši. Liels pienesums ir muzeja darbinieku ekspedīcijās, Valmieras apkārtnē, tajā skaitā Rūjienā un Mazsalacā, iegūtās tekstilijas. Pārsvarā galdauti un sedziņas darināti pašu vajadzībai vai kādam īpašam notikumam ģimenes un citu cilvēku dzīvē, kā pūram vai dāvināšanai kāzās. Īpaši jāpiemin, izsūtījumā darinātās sedziņas un tautas lietišķās mākslas studijas “Valmiera”, kas ir vecākā studija Latvijā, rokdarbnieču austie galdauti.

Valmieras muzeja tekstiliju kolekcijas priekšmeti nav vecāki par 20.gadsimtu.  Visvairāk ir 20.gadsimta. 20.- 30. gados darināti galdauti un sedziņas. 19.gadsimta beigās lauku sadzīvē ienāca pilsētas mode ar kostīmiem un kostīmkleitām, ko pasūtīja pie šuvējas. Daļa sieviešu apģērbu šuva pašas, tam vajadzēja krietni mazāk laika kā tautastērpa darināšanai un sievietēm laukos palika brīvs laiks, ko tās veltīja dažādu telpu rotājošu tekstilizstrādājumu radīšanai. Ja 19.gadsimta sākumā zemnieku mājās galdautus lietoja tikai svētku reizēs, tad gadsimta beigās tie bija ikdienas atribūti

Austie galdauti

Aušana ir viena no vecākajām mākslas nozarēm visā pasaulē. Muzejā glabājas gan skolnieces Austras Stokinas Kaucmindes mājturības skolā 1937. gadā austo galdautu, gan pieredzes bagāto audēju Tautas daiļamata meistares Mildas Vēveres un Ainas Bērziņas darbi, gan apkārtējo pagastu lauku māju saimnieču skaistie darinājumi. Daļa pašausto sedziņu rotātas ar izšūtām monogrammām vai stilizētiem ziedu motīviem.

Rišeljē un broderī

Blīvais grieztais raksts jeb rišeljē ir tehnika, kurā ar diegiem uz auduma izšuj reljefu rakstu kontūru, fonu izgriež, veidojot mežģīnēm līdzīgu darinājumu.

20.gadsimta sākumā, īpaši pēc Pirmā pasaules kara, Latvijā, tajā skaitā arī Valmierā, bija plašs rokdarbu veikalu tīkls, kur varēja iegādāties dažādus materiālus rokdarbiem un gatavus zīmējumus galdautu izšūšanai rišeljē un broderī tehnikā. Muzeja krājumā ir gan vienkāršas kompozīcijas nelielas rišeljē tehnikā izšūtas sedziņas, kā Ērikas Gredzenas darinātā, mācoties Rūjienas pamatskolā 1927. gadā, gan galdauti, kuru izšūšanai bija vajadzīga liela meistarība un pacietība.

Pārsvarā rišeljē izšuva uz balta auduma ar baltiem mulinē tipa diegiem. Muzeja krājumā glabājas sedziņas, kas izšūtas arī ar krāsainiem diegiem. Tekstiliju krājums maz pārstāvēts ar broderī tehnikā izšūtiem galdautiem un sedziņām, taču ir tekstilizstrādājumi, kas radīti, apvienojot abas iepriekšminētās tehnikas.

No saulainās Itālijas ar latviskiem akcentiem

Knipelēšana ir ļoti sens rokdarbu veids. Ar vienkāršiem koka darbarīkiem knipelītēm, vijot un krustojot diegu pavedienus, veidoja visdažādākos pinumus – knipelētas mežģīnes. Latvijā ar knipelēto mežģīņu darināšanu sāka nodarboties 18. un 19.gadsimta. mijā. Taču īsti šis rokdarbu veids Latvijā neiedzīvojās. 20. gadsimtā ar knipelēšanu nodarbojās vien neliels skaits rokdarbnieku, priekšroka tika dota tamborēšanai. Knipelētās mežģīnes Latvijā atgriezās 20.gadsimta deviņdesmitajos gados. Tādēļ muzeja krājumā glabājas tikai četras neliela izmēra knipelētas sedziņas.

Tamborēts un adīts

19.gadsimta un 20.gadsimta. mijā rokdarbu attīstībā iezīmējās plaša tamborēšanas tehnikas izmantošana telpu rotājošo tekstiliju, galdautu un sedziņu darināšanā. Muzeja krājumā glabājas galdauts, ko 20.gadsimta 20.gados darinājusi Alma Priedīte, iztiekot pat bez tamboradatas. Tas tamborēts ar matadatu no linu diegiem, mazākus tamborētus gabaliņus sašujot kopā lielā galdautā. Pavisam krājumā ir ap sešdesmit tamborētu galdautu un sedziņu, no kurām vairums ir neliela izmēra apaļas vai taisnstūra, tikai ducis lielāka izmēra galdautu. Vienlaikus ar tamborētiem galdautiem un sedziņām darināja arī adītus galdautus. Adīt galdautus ir tehniski grūtāk nekā tamborēt, tāpēc adījumi nebija tik populāri. Krājumā ir tikai viens adīts lielizmēra galdauts.

Krustdūriens un izšūšana uz tilla

19.gadsimta pēdējā trešdaļā uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, aktīvāki kļuva tirdznieciskie sakari ar Viduseiropu. Latvijā ieplūda daudz vācu rokdarbu literatūras, kas, domājams, ietekmēja krustdūriena izplatīšanos visā Latvijas teritorijā. Muzeja tekstiliju krājumā krustdūriena tehnikā darinātie galdauti un kumodes celiņi pārsvarā rotāti ar stilizētiem ziedu un lapu ornamentiem.

Galdauts kā simbols

2016. gadā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas svētku noskaņās tika iedzīvināta jauna tradīcija – Baltā galdauta svētki. To mērķis ir iedibināt un stiprināt tradīciju 4. maijā cilvēkiem pulcēties pie viena galda ģimenes, draugu, kaimiņu vai kolēģu lokā, svinot savas valsts esību un godinot tos, kuri palīdzējuši to radīt un nosargāt.

Izmantotie avoti: Aija Jansone. Rotātās telpu tekstilijas Latvijā 19.gs.b.-20.gs. “Zinātne” 2004. gads, Ilga Madre. Izšūšana. “Vaga” 1993. gads.