A A A

Jānis Ruģēns

Kādreizējais Valmieras pilsētas galva (no 1934.gada līdz 1940.gadam), agronoms, pedagogs, sabiedriskais darbinieks, Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris Jānis Ruģēns cēlies no senas un lepnas zemnieku dzimtas - Ruģēniem. Viņa piederīgie vairākās paaudzēs zināmi kā lasīt un rakstīt pratēji, pildīja godpilno ķestera (baznīcas kalpotāja) amatu vietējā Svētā Sīmaņa luterāņu draudzē, bet viņa vectēva brālis Jānis Ruģēns (1817-1876) savulaik kļuva par vienu no latviešu pirmās atmodas populārākajiem literātiem.

Mūsu stāsta varoņa tēvs Pēteris Voldemārs bija melderis, kuram nācās strādāt par zelli tuvējās Valmieras dzirnavās. Vienā no tādām reizēm nolūkota Kauguru dzirnavnieka Marovska meita Anna (1856-1937). Pēteris un Anna "jā" vārdu viens otram teic 1890.gada ziemā. Gaidot mantinieka piedzimšanu, abi nolemj, ka tam jāpiedzimst tieši dzimtas mājās - Ruģēnos. Tiek ievērota vēl kāda sena tradīcija. Jaundzimušajam puisēnam, tāpat kā vismaz vienam no Ruģēniem, kristībās dod stipro dzimtas vārdu Jānis un otru, smalkāku, pēc kungu modes – Valfrīds.

Skolas gaitas mazais Jancis uzsāk pagasta skolā, tad turpina Valmieras pilsētas tirdzniecības skolā, kur veicas tik labi, ka plašāku zinību apguvi jau krievu mēlē turpina Rīgā (1909), N.Mironovas komercskolā, to absolvējot 1912. gadā. Ar vecāku un radu finansiālo atbalstu uzsāk lauksaimniecības studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru beidz 1917.gadā ar agronoma grādu. Ilgi gan Jānim saimniekot Ruģēnu druvās nesanāk, jo nākotnes plānus maina karš. Pašu gan karā neiesauc, taču jāpārdzīvo smagais vācu okupācijas laiks 1918.gadā. Par pagrieziena punktu Jāņa Valfrīda dzīvē kļūst ziņa, ka Rīgā 18.novembrī proklamēta Latvijas valsts.

Palīgā dzimtenei

Latvijas armijā iestājas brīvprātīgi 1918.gada 20.decembrī. Ruģēnu norīko atsevišķajā (studentu) rotā kā kareivi. Viņš piedalās cīņās pret lieliniekiem (komunistiem) Kurzemē un pie Rīgas. Par izlēmību un drosmi vairākās kaujās apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni (Nr. 1157, apbalvots 1922.g.). Viena no tām risinājusies 1919.gada 1.martā Skrundas Jaunmuižas rajonā. Jāni Valfrīdu kopā ar 4 kareivjiem nosūta izlūkos. Pielavoties Kaupiņu mājām, nošauj sargposteni un ar rokasgranātām apmētā 15 cilvēku lielu ienaidnieka nodaļu, padzenot to. Ruģēns personiski sagūsta 1 lielinieku, iegūstot ziņas par pretinieka spēkiem un izvietojumu un bez zaudējumiem atgriežoties pie savējiem. Pēc Rīgas atbrīvošanas beidzis artilēristu kursus, piedalās cīņās pret bermontiešiem. Atvaļināts 1920.gada 25.septembrī. Jānim jau trīsdesmit. Jāpieņem grūts lēmums – palikt galvaspilsētā vai atgriezties mājās? Lai gan Rīgā Ruģēnu mantinieks 1921.gada 22.jūlijā salaulājās ar Annu Pommeri, viņš nešaubīgi savu izvēli saista vienīgi ar Valmieru.

Sirdsdarbs

Atgriežoties savā jaunības pilsētā, sagaida patīkama vēsts.  Baltijas Lauksaimniecības biedrības priekšnieks Hermani Enzeliņš ieteicis viņu Valmieras rajona valsts zemju pārziņa amatam. Jāteic, ka ar minēto kaugurieti Enzeliņu (1867-1953) vienos cieša draudzība līdz pat 1940.gada vasarai. Tieši Enzeliņš rosinās Ruģēnu izmēģināt spēkus pedagoga arodā. Tā no 1922.gada Ruģēns ir Valmieras otrgadīgās lauksaimniecības skolas pedagogs, bet no 1925.gada - skolas pārzinis. Kaut darbs ar audzēkņiem prasa nesavtīgu ziedošanos un daudzas darba stundas, izdodas atlicināt laiku sabiedriskajai dzīvei. Abi ar sievu ir Latviešu biedrības biedri. Jānis ir arī studentu korporācijas "Patria” filistrs, aizsargu organizācijas štāba rotas vada komandieris, Baltijas Lauksaimniecības biedrībā valdes un revīzijas komisijas loceklis. Aktīvi (no 1922.gada) darbojās zemnieku kopdarbības organizācijās, Latvijas Piensaimnieku Centrālās Savienības revīzijas komisijā, vairākās Valmieras pilsētas sabiedriskajās organizācijās. No 1931.gada Ruģēns ir aktīvs pilsētas domnieks un revīzijas komisijas loceklis, vietējās pilsoniskās preses – laikraksta ”Valmierietis” – līdzstrādnieks, nacionālo ideju paudējs un atbalstītājs.

Pilsētas galva

Drīz vien pēc K.Ulmaņa 15.maija apvērsuma laikrakstā "Valmierietis" (1934.g. 01.06., Nr. 249.) ar virsrakstu "Valmieras pilsētas galva – agronoms Jānis Ruģēns” pirmajā lapā sveic ar stāšanos amatā: " Kopš Gauja plūst gar Valmieru, pirmo reizi viņai tagad dota nacionāli – latviska vadība. Izturību, neatlaidību, latvisku sirdsapziņu un latviešu uzvaru līdz galam!”

Paveikts daudz!

1935.gada skaitīšanā Valmierā 8482 iedzīvotāju. Pēc tautībām: 94,97 % latvieši, 1% krievi, 1,13% vācieši, 1,10% žīdi, 2 % pārējo tautību. No kādreiz mazās un klusās apriņķa pilsētas nu tā kļuvusi par rosīgu rūpniecības pilsētu un iecienītu tūrisma galamērķi. 1938.g. fabriku un rūpniecības uzņēmumu skaits 422, kuros nodarbinātas 1112 personas, tirdzniecības uzņēmums 441, kurā nodarbinātas 925 personas. Lielākie no rūpniecības uzņēmumiem: AS "Bekona Eksports"1.fabrika ar Valmieras dabiskā minerālūdens iestādi, Valmieras piensaimnieku sabiedrības pienotava, vairāki vilnas un linu apstrādes, aušanas, koku apstrādāšanas u.c. uzņēmumi. Valmierieši varēja lepoties ar asfaltēto tirgus laukumu (1936) un tirgus namu (1937), kā arī 1938.gadā atklāto moderno sporta stadionu. 1935.gadā tika izveidots Vienības laukums Rīgas un Limbažu ielas stūrī. Dažus gadus vēlāk (1939) svinīgi atklāja grezno Vidzemes Apgabaltiesas ēku, gada nogalē iesvētīja jauno Komercskolu. 1940.gadā kā pēdējā nozīmīgā būve – viesnīca "Tērvete", kuru pabeidza jau padomju varas laikā. Laikā, kad Jānis Ruģēns, līdzīgi daudziem Latvijas patriotiem, bija spiests bēguļot un slēpties.

Pārmaiņu vējos

1940.gada jūlijā sākās padomju okupācijas laiks, kas krasi izmainīja dzīvi visās jomās Latvijā. Arī Aizsargu Nopelnu krusta, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Jāņa Ruģēna. Laikraksts "Valmierietis" (Nr. 569., 19.07.) pirmajā lapā publicē paziņojumu, šoreiz gan pavisam nelielu, ka "Valmieras pilsētas vecākais R.Gredzens, iekšlietu ministrs V.Lācis atbrīvojis no amata Valmieras pilsētas vecāko J.Ruģēnu, valdes locekļus J.Lodziņu un A. Siliņu un revīzijas komisijas locekļus Fr.Kalniņu, J.Sietiņsonu un O.Bērziņu. Par Valmieras pilsētas vecāko iecelts Rihards Gredzens un valdes loceklis Arnolds Krauklis, par revīzijas komisijas priekšsēdētāju Arnolds Lanka, locekļi Augusts Krastiņš un Edvīns Koķis. Pilsētas pašvaldības darba pārņemšana notika vakar pulksten 15.30 (ceturtdien, 18.07.). Pēc pārņemšanas jaunais pilsētas vecākais deva norādījumus darbiniekiem par turpmāko darbību.” Ilūzijas par boļševiku varu bijušais pilsētas galva Ruģēns neloloja, lieliski apzinoties, ka varas iestāžu represijas skars gan viņu pašu, gan viņa tuviniekus. Izeja tiek rasta, 1944.gada rudenī emigrējot uz Vāciju, no kurienes 1951.gadā viņš dodas uz ASV. No 1955.gada jaunajā mītnes valstī darbojās kā Čikāgas Sv.Jāņa latviešu draudzes priekšnieks, bet dzīves nogalē strādājis ķīmiskā uzņēmumā. Miris 1969.gada 23.jūnijā.

Valmiera, Rīgas ielas Nr. 33.  Pilsētas valdes nams. Foto 1930.gadu sākumā

Informāciju sagatavoja:

Ingrīda Zīriņa,

Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja