A A A

Andrejs Kampe

Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas pasludināšana 1918.gada 18.novembrī bija izaicinājums kaimiņos esošajām lielvalstīm. Uz šī politiski saspriegotā un neziņas pilnā vēsturiskā fona Rīgā, apņēmības pilns atbalstīt jauno Latvijas valdību, ierodas Andrejs Kampe. Kas tad bija Andrejs Kampe? Vīrs, kura uzvārdu pazina savulaik daudzi valmierieši. Viņu pazina arī kā veiksmīgu uzņēmēju netālajās Cēsīs.

Andrejs dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos. 1902.gada 30.oktobrī par sievu apņēmis Valmieras nedzirdīgo skolas dibinātāja, pirmā skolas direktora un skolotāja, Valmieras Latviešu biedrības priekšnieka Vīlipa Švēdes (1849-1905) meitu Elzu Mariju. Neskatoties uz abu gadu starpību, laulība bijusi ļoti saskanīga. Par to liecina ne vien Valmierā nodzīvotie gadi (ģimene pārcēlās uz Cēsīm 1916.gada pavasarī), bet arī kuplais dzimtas turpinājums. Četri dēli un divas meitas: Anna Marta (1904), Andrejs (1905), Ilze (1907), Juris (1908), Reinis (1910) un Leo, saukts par Levi (1912). Kuplajam bērnu pulciņam vēl pievienosies Toms un Velta.

Neskatoties uz aizņemtību, Andrejs vienmēr atrod laiku arī sabiedriskajām lietām. Savulaik, sievastēva mudināts, iestājies Latviešu biedrībā. Ar dzīvesbiedres Elzas atbalstu Kampe 1913.gada rudenī biedrības rīkotajā bazāra un loterijā par labu jaunās slimnīcas būvei ar vērienu ziedo lielu summu - 300 rubļu. Tikpat iespaidīgu summu topošajai celtnei atvēlējuši arī konkurenti, tolaik paša lepnākā veikala īpašnieki, latviešu uzņēmēji Lācers un Velēns. Slimnīcu atklāja 1914.gada 18.oktobrī, bet valmieriešiem palicis nezināms fakts, ka savulaik atklātā izsolē (1913) "slimnīcas būvi, izņemot centrālapkurināšanu un elektrisku apgaismošanu, tika izdota Andreja brālim, inženierim J.Kampes kungam par 31 500 rubļiem”. Pārmaiņas nes Pirmais pasaules karš; 1917.gada 1.janvārī ģildes tirgotājs un namīpašnieks Andrejs Kampe pievienojās Vecpuišu parka dibinātājiem, kļūstot par līdzbiedru. Aktīvi iesaistās politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tā paša gada pavasarī, 25., 26. martā enerģisko vīru ievēl Vidzemes Zemes padomē. Liktenis sūta pirmo smago pārbaudījumu – 1918. gada februārī apcietināts un izsūtīs uz Jekaterinburgu, bet viņam lemts atgriezties.

Valmierieši ziedo Latvijai

1918.gada 17.novembra vakarā Rīgā, "Suvorova” viesnīcā astoņu latviešu politisko partiju pārstāvji un viens Latgales pārstāvis sastādīja Latvijas Tautas Padomi. Par Pagaidu Valdības ministru prezidentu ievēl Kārli Ulmani, uzdodot viņam sastādīt Ministru kabinetu. Tautas Padome arī pieņem lēmumu, ka jau nākamajā dienā, 18.novembrī, Latvju Operas namā (tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī) tiks proklamēta Latvijas valsts. Svinīgās sēdes beigās Kārlis Ulmanis paziņoja: "Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr.Ziediņu, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu." Andreju Kampi, kurš bija ziedojis summas lielāko daļu, uzskatīja par pirmo neatkarīgās Latvijas materiālo atbalstītāju. Kampe pabalstīja ar naudas līdzekļiem ne vien Pagaidu valdību, bet arī Latvijas topošo armiju – Cēsu rotu, kura vēlāk kļuva par vienu no Kalpaka bataljona pamatvienībām. To neaizmirsa arī jaunās valdības pretinieki.

Atriebība

Cēsu revolucionārais tribunāls kā vienam no pirmajiem nāves sodu piesprieda Andrejam Kampem. Apsūdzības pamatojums: "Par politiska rakstura nodarījumu; apvainots par ziedojumu vākšanu un lielākas naudas summas (5000 rubļu) nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai." Kā vainu pastiprinoši fakti, "pierādot kaitniecību”, kalpojuši fakti, ka Kampe "būdams ne tikai Jāņmuižas īpašnieks, bet arī Cēsu latviešu luterāņu draudzes priekšnieks, neesot devis dievnama atslēgu lielinieku mītiņa noturēšanai”. 1919.gada naktī no 9. uz 10.janvāri noslepkavots. Piederīgie varēja viņu apglabāt dzimtas kapos tikai pēc lielinieku padzīšanas, 1919.gada 17.jūnijā. Par notikušo jau pēc dažām dienām uzzināja valmierieši, bet sarkanā terora apstākļos bija pat bīstami nodrukāt bēru nekrologu vietējā laikrakstā. Valmieras Latviešu biedrība 20.jūnija sēdē dienaskārtībā iekļāva piemiņas brīdi, "godinot lielinieku upuri, nošauto ilggadīgo biedrības biedru, valdes locekli Andreju Kampi”.

Būs

Savu sapņu un cerību piepildījumu Andrejs Kampe redzēja Latvijas valsts – brīvas, neatkarīgas, demokrātiskas valsts – veidolā. Savus bērnus – kā jaunās valsts pilntiesīgus pilsoņus. Pasaulē Kampes vārdu nesīs vecākais dēls Andrejs (1905-1942), kurš kļūs par diplomātisko darbinieku. Traģiski, bet viņam būs lemts atkārtot tēva likteni: 1940. gada oktobrī boļševiki apcietina trīsdesmit piecus gadus jauno Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru. Nepilnus divus gadus vēlāk tālajā Krievijas pilsētā Astrahaņā 1942.gada 7.februārī sevišķā apspriede lemj, ka "saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodeksu: par piedalīšanos militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā un darbību franču un latviešu izlūkdienestā, vervējot aģentus, piespriest augstāko soda mēru”. Spriedums izpildīts 1942.gada 15.martā. Dažāds un atšķirīgs pēc Otrā pasaules kara veidojās pārējo ģimenes locekļu liktenis, bet sabiedriskā darbinieka Andreja Kampes vārds vienmēr turēts piemiņā.

Andrejs Kampe ar ģimeni. No kreisās: Andrejs Kampe, dēli Reinis un Andrejs, meita Anna Marta, sieva Elza Marija Kampe, dzimusi Švēde, dēls Leo, meita Ilze, dēls Juris. Valmiera 1914. gads. Fotogrāfs J. Sarkangalvis

Informāciju sagatavoja:

Ingrīda Zīriņa,

Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja