A A A

Alfrēds Lukstiņš

1918.gada 18.novembrī proklamētajai nacionālajai valdībai, kas bija pārgājusi Pagaidu valdības statusā, nebija savas armijas. Iespējas formēt militāros spēkus, tolaik nācās meklēt ārpus Latvijas. Ievērojot sarežģīto politisko situāciju cīņā pret lielinieku varu, 1919.gada 18.februārī Tērbatā uzsāka formēt kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā. Jaunizveidotajam latviešu kājnieku pulkam piešķīra lielākās Ziemeļvidzemes apriņķa pilsētas – Valmieras  vārdu. Par tā komandieri iecēla pulkvežleitnantu Jāni Jansonu.

Arī 1919.gada 10.martā jaunizveidotajai baterijai deva Valmieras vārdu. Valmieras kājnieku pulks kā viena no pirmajām latviešu nacionālajām militārām karaspēka vienībām darbojās kā J.Zemitāna komandētās Ziemeļlatvijas brigādes galvenā sastāvdaļa. Tomēr ne Valmieras kājnieku pulks, ne artilērijas baterija nepiedalījās apriņķa pilsētas atbrīvošanā. Abas minētās kaujas vienības marta beigās jau nosūtīja uz fronti. No piecus mēnešus ilgās lielinieku varas 1919.gada 26.maijā Valmieru atbrīvo igauņu 3.divīzija kopā ar Ziemeļlatvijas armijas daļām. Starp igauņu karavīriem arī 6.igauņu pulka skolnieku rota.

Lai palīdzētu padzīt lieliniekus no Pārgaujas, rodas ideja par līdzīgas - Valmieras skolniekieku - kaujas vienības formēšanu. Šī brīvprātīgā vietējo skolnieku grupa palīdzēja igauņiem uzturēt kārtību pilsētā, pildot sardzes dienestu. Vienlaikus ar igauņiem Valmierā iesoļoja arī 2.Cēsu kājnieku pulka daļas kopveža K.Berķa vadībā, un tika lemts par iespēju jau pastāvošo latviešu skolnieku grupu pārveidot par karaspēka vienību. Pieteicās ap 70 skolēnu un daži studenti 16-20 gadu vecumā. Netālajā kaimiņpilsētā Cēsīs no vietējām skolām kā brīvprātīgie bija pieteikušies vēl 38 skolēni.  Abu pilsētu jauniešu grupu apvienošana notika Cēsīs, un sakomplektēto vienību nosauc par Cēsu pulka skolnieku brīvprātīgo rotu. Rota pirmās īstās kaujās piedalās jau pavisam drīz, 1919.gada jūnijā. Mēnesi vēlāk rota kopā vēl ar citām Ziemeļlatvijas armijas daļām ienāk Rīgā, bet, Latvijas Pagaidu valdībai atgriežoties no Liepājas ar kuģi ‘’Saratov’’, skolnieku rotas kareivji stāv godasardzē Daugavmalā. Cīņās bermontiādes laikā pēc Jelgavas ieņemšanas skolnieku rotu kopā ar 5.Cēsu kājnieku pulku pārvieto uz Latgales fronti, kur tā, tāpat kā Valmieras 1.(4.) kājnieku pulks, piedalās cīņās pret lieliniekiem.

Bet stāsts nebūtu pilnīgs bez mūsu īpašā varoņa Alfrēda Lukstiņa – Lāčplēša kara ordeņa kavaliera un kādreizējā Valmieras reālskolas skolotāja. Dzimis 1892.gada 16.decembrī Lielstraupes pagastā. Izglītojies vidusskolā. Nepilnu divdesmit gadu vecumā (1911.) kā brīvprātīgais iestājies 119.Kolomnas kājnieku pulkā. Beidzis vingrošanas  instruktoru kursus, pēc tam zināšanas papildinājis vingrošanas skolotāju kursos Rīgas mācību apgabalā. Sākoties I Pasaules karam (1914.), mobilizēts, nosūtīts uz fronti, kur pēc neilga laika Austrumprūsijā kritis gūstā. Latvijā viņš atgriežas 1918.gada decembrī un strādā par vingrošanas skolotāju Valmieras reālskolā. Latvijas brīvības cīņu vēsturē ieies ar faktu, ka tieši pēc viņa iniciatīvas no skolas audzēkņiem noorganizēta skolnieku rotu, kura 2.Cēsu kājnieku pulka sastāvā sekmīgi cīnījās pret landesvēru pie Cēsīm, Jaunraunas un Juglas.

1919.gada oktobrī Alfrēdu Lukstiņu nosūtīja uz karaskolu, kuru  viņš beidza 1920.gadā. Sākot ar oktobrī, paralēli mācībām piedalījās arī Rīgas aizstāvēšanā un turpmākajās cīņās pret bermontiešiem. Pēc karaskolas sporta un vingrošanas instruktora pakāpes iegūšanas (1920.) pārvietots uz 5.Cēsu kājnieku pulku (1924.); 1925.gada 18.novembrī paaugstināts par virsleitnantu, 1926.gada rudenī atvaļināts.

A.Lukstiņš visu dzīvi bijis aktīvs sportists: no 1913.gada vairāku Latvijas rekordu īpašnieks. Pēc aiziešanas no armijas strādājis kā fizkultūras un militārās audzināšanas skolotājs. Par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni (1920.), un viņam piešķirta jaunsaimniecība Dobeles apriņķī. Par Cēsu skolnieku rotas organizēšanu apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Diemžēl viņa mūžs noslēdzās traģiski, jo tika deportēts 1941.gada 14.jūnijā un mira tālu no dzimtenes 1942.gada 14.maijā Soļikamskā.      

Nodedzinātais tilts pār Gauju 1919.gada 26.maijā

Skats uz Reālskolu Dzirnavu ielā

Valmieras skolnieku rotas karavīri 1919.gada vasarā

Informāciju sagatavoja:

Ingrīda Zīriņa,

Valmieras muzeja

vēstures nodaļas vadītāja