A A A

Alberts Ziediņš

Valmierieši Latvijas valsts proklamēšanas faktu uzņēmuši ar gandarījumu: 1918.gada vasaras un rudens mēneši smagajos vācu okupācijas apstākļos pagāja, lai panāktu latviešu vidusskolas atvēršanu un iespēju atkal sanākt kopā vietējā latviešu biedrībā. Sabiedriski politiskajā dzīvē aktīvi iesaistījās Valmierā mītošā inteliģence. Tās pārstāvji tirgotājs Andrejs Kampe un Dr. Alberts Ziediņā 17.novembra vakarā "ieradušies Rīgā pēc jaunām ziņām, nodot Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu”. Enerģiski rīkojas arī Dr. med. Georgs Apinis, kurš "izprasīja no vācu okupācijas iestādēm atļauju parka paviljona zālē noturēt Valmieras sporta biedrības pilnsapulci”. Nacionāli noskaņotie pilsētnieki slepus izgatavojuši sarkanbaltsarkano karogu un pavairojuši lapiņas ar sadrukāto "Dievs, svētī Latviju!” himnas tekstu.

Trīs vēlējumi

1920.gada novembrī, divus gadus vēlāk, vēl visai pieticīgi aizvadīta proklamēšanas otrā gadskārta. Faktiski pirmās oficiālās valsts svētku svinības brīvajā Latvijā.  Par to norisi lasāms avīzē "Vidzemnieks”: "Vakar (18.novembrī) valsts patstāvības svētki nosvinēti ar kuplu piedalīšanos un īstu svētku sajūsmu. Jau agrā rītā uz tirgus laukuma sāka pulcēties Valmieras garnizona un citas karaspēka daļas, iestādes, skolas, organizācijas, biedrības un vietējie pilsoņi jo kuplā skaitā. Pulksten 10 no baznīcas torņa orķestris ar korāli paziņoja svētku dievkalpošanas sākumu. Svētku dievkalpošanu ar sirsnīgu aizlūgumu par Latviju noturēja mācītājs Kārlis Beldavs. Pēc īsa apsveikuma no apriņķa priekšnieka Līvena kuplais svētku gājiens ar mūsu valsts karogiem devās uz kazarmām.  Šeit izjustiem vārdiem garnizona priekšnieks, pulkvedis Jēkabs Gustavs apsveica karaspēku daļas, biedrības, skolu jaunatni un tautu. Pēc tam ceremoniālā maršā gājiens devās uz kapsētu, kur piedaloties svētku komitejai un karaspēka daļai, virsleitnants Krastiņš uz brāļu kapiem nolika vainagu, uzaicinādams klātesošos dot, zvērestu aizgājušiem. Pie apriņķa valdes manifestantus apsveica apriņķa valdes priekšsēdētājs Augusts Melnalksnis, bet pie pilsētas valdes – pilsētas domes priekšsēdētājs Dr. Alberts Ziediņš. Pulksten 3 dienā brīvkoncertu kareivjiem, invalīdiem un mazturīgiem latviešu biedrībā ievadīja A.Melnalksnis ar svētku prologu. Brašais koris diriģenta Teņa Ulmaņa vadībā koncertu atkārtoja arī vakarā. Vakara koncerta atlikumu lemts ziedot par labu kara invalīdiem, karā kritušo bāriņu patversmei un bēgļu atvešanai." Valmieras pašvaldība nosūta 3 telegrammas: vienu adresējot Satversmes sapulcei, ar tekstu: "Ziemeļvidzemes dēlu Ruģēna, Ausekļa un Baumaņu Kārļa ilgas piepildījušās. Esi sveicināta Latvijas veidotāja Latvijas šūpuļa svētkos!”. Otrā telegramma ceļu mērojusi pie Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa - ar sirsnīgu vēlējumu "Latvijas valdībai gaišu un ražīgu darbu Latvijas patstāvības trešajā, 1921. gadā”, bet trešo saņēma Latvijas armijas virspavēlnieks: "Latvijas armijai spēku, drosmi un izturību par slavu Latvijai uz gadu gadiem!”.  Telegrammas parakstījuši Valmieras apriņķa vārdā valdes priekšsēdētājs A. Melnalksnis, bet Valmieras pilsētas vārdā domes priekšsēdētājs Dr. A. Ziediņš. 

Mūžs sabiedrības labā

Medicīnas doktors Alberts Ziediņš jeb pilnā vārdā Alberts Jūliņš, piedzima netālu no Valmieras - Valmieras pagasta "Mellupēs”, 1879.gada 9.jūnijā (pēc v. st.) lauksaimnieku ģimenē. Vecāki Jānis (1848-1935) un Anna (1850–1923), redzot zēna interesi par medicīnu, izskolo par ārstu. Pēc medicīnas studiju beigšanas Tērbatas universitātē nepilnu trīsdesmit gadu vecumā salaulājās ar Annu Spalviņu. No 1910.gada praktizē Strenčos. Tur pasaulē nāk abu pirmdzimtais Oļģerts (1912); dažas gadus vēlāk bēgļu gaitas aizvedīs Annu svešumā un tālajā Krievijā Kostromā piedzims dēls Ēriks (1915–1938). No 1913.gada visu kara laiku – Ziediņš pilda Krievijas Sarkanā Krusta Valmieras nodaļas vecākais ārsta pienākumus un līdz pat 1924.gadam strādā kā Valmieras pilsētas ārsts un pilsētas slimnīcas direktors, taču valmieriešu cieņu un mīlestību iemantoja, būdams Valmieras pilsētas galva (1919–1922) un Valmieras latviešu biedrības vadītājs (1919–1922). Pilsētas galvas amatā nomaina no Pagaidu valdības Virspavēlniecības iecelto Valmieras apriņķa un pilsētas komandantu, kapteini Kārli Vilhelmu Bankinu. Gadu iepriekš (1918) Alberts Rīgā gredzenus mijis ar savu līgavu Vilhelmīni Antoniju Stedelaubi. 1919.gadā oktobrī pasaulē nāk dēliņš Visvaldis. Jāprecizē, ka A. Ziediņš būs astotais Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks, no 1919.gada 6.augusta līdz 1922.gada 7.februārim. Pēc viņa ierosinājuma lemj par alkohola aizliegšanu un kāršu spēles izskaušanu biedrības telpās.

Ziediņš kādu brīdi ir I Rīgas pilsētas slimnīcas direktors un 2.ķirurģiskās nodaļas vadītājs, bet jau no 1928.gada atkal Valmieras pilsētas slimnīcas direktors. Simtiem mazo valmieriešu pasaulē nāca viņa privātklīnikas jaundzimušo nodaļā Gaujas krastā. 1940.gada vasarā klīniku nacionalizēja padomju darbaļaužu vajadzībām un negaidīti aprausies arī viņa mūžs. 1940.gada 28.oktobrī sešdesmit viena gada vecumā Rīgā, Alberts Ziediņš pēkšņi mirst ar sirdstrieku. 1944.gada septembrī liesmas pilnībā noposta klīnikas ēku.

Skats uz Valmieras pilsētas slimnīcu. Foto 1938.g. XI.

Informāciju sagatavoja:

Ingrīda Zīriņa,

Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja