A A A

Valmieras 5.vidusskolas skolniece iepazīst fizioterapeita profesiju  

Drukāt
24.04.2019

Lai uzzinātu vairāk par fizioterapijas centru “Alakris” un iepazītu fizioterapeita profesiju, Valmieras 5.vidusskolas (V5V) skolniece Inese Abula tikās ar centra vadītāju un fizioterapeiti Madaru Ķikāni.

 

Fizioterapijas centrs “Alakris” piedāvā fizioterapiju, kinezioloģisko teipošanu, ārstniecisko vingrošanu, kā arī klasisko un ārstniecisko masāžu. To, ka fizioterapija ir kustību terapijas metode, kas ietver speciālas tehnoloģijas, manuālo terapiju un ārstniecisko vingrošanu un vēl daudz ko citu saistībā ar fizioterapijas centrā notiekošajiem procesiem, Inese uzzināja tikšanās laikā.

Inese ir no Valmieras, mācās V5V 12.klasē ar policijas virzienu. Viņa ir aktīva, pozitīva un sportiska. Fizioterapeita profesija jaunietei ir zināma, jo, nodarbojoties ar tuvcīņu un svarcelšanu, reizēm nākas gūt traumas un pēc palīdzības vērsties arī pie fizioterapeita. Pēc skolas absolvēšanas Inese plāno turpināt mācības Valsts policijas koledžā.

Abu stāsta varoņu satikšanās notika ļoti zīmīgā dienā, kad tika svinēta gan fizioterapijas centra “Alakris” divu gadu jubileja, gan tā īpašnieces Madaras dzimšanas diena. Saruna notika, atrodoties krāsainu līdzsvara bumbu ielenkumā, telpā, kur ikdienā Madara vada ārstnieciskās vingrošanas nodarbības.

Madara ir V5V absolvente. “Man skolā padevās mūzika, sports, psiholoģija un bioloģija. Patiesībā visi priekšmeti patika, mācījos vispārizglītojošā klasē ar matemātikas virzienu.” Madara regulāri mācoties joprojām. Ar iegūto fizioterapeita sertifikātu nepietiek, piecu gadu laikā dažādos semināros un apmācībās ir jāpavada 250 stundas. Taču Madara norāda, ka fizioterapeitam ne tikai jāiedrošina klienti kustēties veselīgi, bet arī pats nevar “iesūnot”.

Madara pastāstīja, ka 12.klasē gribējusi kļūt par tuvcīņas pasniedzēju un treneri, kas mācīs audzēkņiem pašaizsardzību. “Iepriekš ar tuvcīņu nodarbojos 12 gadus, vēl tagad mājās stāv vecais kimono. Vidusskolā tuvcīņā treneris jau man uzticēja vadīt  iesācēju grupām nodarbības. Pēc 12.klases absolvēšanas, mammas mudināta, sāku apsvērt ideju par fizioterapiju, lai gan īsti nezināju, kas tas ir. Jāsaka, ka pirms 10 gadiem fizioterapeita profesija nebija populāra, tagad ir citādāk. Pašlaik daudz jauniešu izvēlas šo profesiju. Toties ir parādījusies tendence, ka pēc absolvēšanas viņi nestrādā apgūtajā profesijā. Ja nepieciešams atrast kolēģi fizioterapeitu, tad to ir ļoti grūti izdarīt.”

“Mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) nebija vieglas. Tolaik tās ilga piecus gadus, tagad studiju laiks fizioterapeitiem samazināts līdz četriem gadiem. Vēl pirmajā kursā man bija pārdomas par to, ka varbūt labāk vajadzēja dot priekšroku mūzikai. Secināju, ka akadēmijā nevaru iestāties, jo trūka vairāki eksāmeni, tāpēc izglītības iestādi nemainīju. Un to nenožēloju. Mācības LSPA  bija vērtīgas, jo vienlaikus ieguvu divas augstākās izglītības – pedagoģiju un terapiju. Varu būt ne tikai fizioterapeits, bet arī sporta skolotājs izglītības iestādēs,” norāda Madara, atbildot Ineses jautājumam par studiju laiku. Madara piebilst, ka studiju gados, izejot obligāto praksi, ir arī strādājusi skolā: “Ar jaunāko klašu skolēniem bija viegli sastrādāties, bet ar vidusskolēniem jāatrod īpaša pieeja. Tolaik šķita, ka negribētu būt pedagogs, bet šobrīd ir citas domas, ja vajadzētu, droši vien neatteiktos. Lai gan arī fizioterapijas centrā pedagoģiskais darbs ir gana.”

 “Pēc LSPA absolvēšanas sāku strādāt. Radās ideja, ka gribētu kaut ko savu, lai pati varu organizēt dienu, lai nav standarta darbalaiks. Atceros, ka nevarēju atrast fizioterapijas centram piemērotas telpas, bet pēc diviem gadiem tās atnāca pašas. Tā nu kopīgi ar pāris domubiedriem atvērām fizioterapijas centru. Pašlaik darbojamies Cēsu ielā 19, kur strādājam ar mazākām grupām vai individuāliem gadījumiem, un Beātes ielā 21, kur ir telpas lielākām grupām. Ja laikapstākļi atbilstoši, tad vasarā dodamies vingrot arī ārā,” pastāstīja Madara, piebilstot, ka fizioterapijas centrā darbojas pozitīvs kolektīvs, kuram patīkot veselīgs humors.

Inese vēlējās uzzināt, kāds bija uzņēmuma dibināšanas ceļš no idejas rašanās līdz realizēšanai. “Ja Tev ir ideja, tad viss izdodas, ja tās nav, tad nekas nebūs. Man bija svarīgi atrast domubiedrus. Vēl ir būtiski, kā proti viņiem savu ideju pasniegt. Protams, ka sākumā palīdzēja arī tas, ka bija izveidojies jau savs pacientu loks. Lai gan pirms centra atvēršanas ilgāku laiku biju ārzemēs, daļa pacientu mani gaidīja. Atgriezos Latvijā un sapratu, ka gribu turpināt iesākto, jo jutu, ka ir pieprasījums, cilvēkiem es biju vajadzīga,” tā Madara. Inese, piekrītot dzirdētajam, apstiprinoši pamāj ar galvu un pasmaida.

Inesei sarunas laikā rodas pārdomas par to, cik emocionāli noturīgam jābūt fizioterapeitam. “Studiju laikā un uzsākot darba gaitas, redzot, cik ļoti cilvēkam sāp, šķita, ka pati izjūtu sāpēs. Tagad jau esmu iemācījusies tik ļoti nelaist emocijas klāt, to var panākt ar praksi un pieredzi. Brīvajā laikā spēlēju kokli un dziedu korī, mūzika palīdz atbrīvoties no darbadienas laikā uzkrātās emocionālās spriedzes. Ja ir labs laiks, tad braucu ar riteni. Arī miegs ir svarīgs, lai izturētu emocionālo slodzi. Turklāt, ja neesi izgulējies, tad ir slikta diena ne tikai tev, bet ar visiem, ar ko esi kontaktā. Man kā iestādes vadītājai ir jābūt labā formā, atvērtai un smaidīgai.”

 “Fizioterapijas centrā labprāt jaunajiem speciālistiem nodrošinām prakses vietas. Sākotnēji praktikanti novēro nodarbības, bet vēlāk ļaujam darboties un reizēm arī vadīt kādu nodarbību. Tā jaunajiem speciālistiem ir laba pieredze. Viens no maniem tagadējiem kolēģiem pagājušajā gadā savu darbību sāka kā praktikants. Saskatīju potenciālu, kad viņš pabeidza augstskolu, uzaicināju strādāt pie mums,” tā Madara, stāstot par iespējām jaunajiem fizioterapeitiem apgūt praktiskas iemaņas, pamanījās caur joku arī Inesei piedāvāt prakses vietu.

“Lai kļūtu par fizioterapeitu, ir jābūt aicinājumam. Nevar strādāt ar cilvēkiem, ja nepatīk viņiem pieskarties, runāt, ja ir kādi aizspriedumi, tad arī tas var sagādāt grūtības. Es strādāju ar visiem, kuriem ir nepieciešams, izņemot zīdaiņus un grūtnieces, tas ir ļoti specifiski. Sevi vairāk saskatu kā sporta fizioterapeiti. Šajā profesijā ir interesanta ikdiena, nekad nav garlaicīgi vai vienmuļi, jo arī pacienti ir dažādi,” sarunas noslēgumā noteica Madara.

 2018.gada 14.martā Madara saņēma “Gada balvu medicīnā” nominācijā “Gada funkcionālais speciālists”. Madara ir gandarīta, ka pacienti ir novērtējuši viņas darbu. Saņemtā balva, novietota viņas kabinetā, katru dienu atgādina par pacientu izrādīto uzticību.