A A A

Pļavas, kur spokaini vārdi mīt 

Drukāt
07.10.2019

Kā bērni redz savu Valmieru, kādus notikumus par pilsētu atklāj vēsturnieki, gidi un stāstnieki, kādās aizkulisēs mūs ieved un par savu neparasto ikdienu pastāsta līdzcilvēki, cik bagāta iztēle bijusi Valmieras vietvārdu autoriem un cik daudz interesantu faktu par pilsētu un valmieriešiem iespējams sakrāt, lasāms grāmatā “Baznīcas gailis ir valmierietis”. Tā pieejama Valmieras integrētajā bibliotēkā, kā arī iegādāties to var Valmieras Tūrisma informācijas centrā.

Kad vakari paliek tumšāki un veļu valstības klātbūtne ir jūtamāka, iespējams, ir īstais brīdis izlasīt arī kādu no Valmieras spoku stāstiem. Tas grāmatā "Baznīcas gailis ir valmierietis" atklāj, kur Valmierā ir pļavas, kur spokaini vārdi mīt.

 

Valmiera ir zaļa pilsēta, kur dabu mīl. Vasarā, uzkāpjot baznīcas tornī, pilsēta ir pazudusi koku zaļumā. Un, lai sapītu pļavu ziedu vainagu vai savāktu tējai augus, caur kuru saknēm aug Visums, gājiens būs īss. Šķiet, ka to novērtējuši arī spoki un rēgi, kas, apmetoties Valmierā, neizvēlas senas mājas, bet gan pļavas un skaistas ainavas.

Visvairāk nostāstu ir par Dīvaliņa pļavām un Lucas kalnu, kas jau izsenis saistīti ar nelabā klātbūtni, jo agrāk tur bezdievīgi velna kalpi esot dzīvojuši.

Krievijas cara Jāņa Briesmīgā uzdevumā Valmierai no kalna uz pilsētu šauts ar akmens lodēm. Tās vēl mūsdienās redzamas Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas sienā. Turklāt cars nesaudzēja nevainīgos. Dusmās par to, ka nav jaudājis pilsētu ieņemt, daudzus gūstekņus un pilsētas iedzīvotājus viņš licis uz kalna mocīt, liedzot to dvēselēm aiziet mierā, tuvinieku pavadītām.

Pēc pieredzētā ilgu laiku šo zemes gabalu neviens nav vēlējies apsaimniekot. Tādēļ pilsētas kungi piesolījuši pusmuižu tam, kas būtu ar mieru dzīvot Lucas kalnā. Uz aicinājumu atsaucies kāds izdienējis zviedru oficieris vārdā Loka vai Luca. Viņa dzīve ritējusi mierīgi, un viņš spējis pat zināmu bagātību nopelnīt. Tomēr ļaudis runājuši, ka patiesais iemesls ir oficiera draudzība ar pašu nelabo. Citi zinājuši teikt, ka lieta ir vēl nopietnāka – Luca tas pats Lucifers vien bijis un īpašumā saimniekojis pats pazemes ķēniņš.

Vēlākos gados baumas nemazinājās. Un atkal iemesls bija tas pats – vārds. Dīvala pļavas nes to kādreizējā saimnieka – zemnieka Dīvala – vārdu. Ļaudis novēroja, ka uz baznīcu viņš neiet un saimniekošana labi veikusies. Un vai tad svešā mēlē velns netiek saukts par devil? Tālu no vārda Dīvals tas neesot.

Klīst nostāsti, ka ap to laiku, kad gariem patīk mosties, tie redzēti pastaigājamies pa Lucas kalnu un Dīvala pļavām, bet droši apgalvojis to neviens nav.

Iespējams, līdzsvaru spoku un rēgu būšanā ievieš pozitīvo domu izkaisīšana pār šīm nostāstiem apvītajām vietām. Nedaudz savdabīgi ir tas, ka netālu no pļavām ir Dīvala kapi, kuriem blakus ir Valmieras estrāde. Dzīvespriecīgais noskaņojums izšķaida drūmās domas un aicina novērtēt to, kas ir dots, un pateikties par to, kas bijis. Turklāt tieši Dīvala pļavas par savas koncerttūres vietu 2018.gada vasarā Valmieras pilsētas svētku laikā izvēlējās grupa "Prāta Vētra". Puišu humora pilnā skatījuma dēļ visā Latvijā par pļavām izskanēja joks, ka to nosaukumu patiesībā iedvesmojis latviešiem tuvs dzēriens – alus, ka tās ir div’ aliņu pļavas. To apliecinot turpat netālu Valmiermuižā esošā alus darītava, kur top gardākais alus Latvijā. Savukārt koncerts nesa tik daudz pozitīvas enerģijas, ka, ja kāda Jāņa Briesmīgā nomocītā dvēsele vēl nebija spējusi izlauzties cauri seno notikumu atstātajiem nospiedumiem un vēl klīda pa pļavām, tad tagad tai ceļu atbrīvoja priecīgie koncerta apmeklētāji, sabrucinot visas senās nogulsnes kā nebijušas.