Pārsteigums stadionā

05.11.2019

Kā bērni redz savu Valmieru, kādus notikumus par pilsētu atklāj vēsturnieki, gidi un stāstnieki, kādās aizkulisēs mūs ieved un par savu neparasto ikdienu pastāsta līdzcilvēki, cik bagāta iztēle bijusi Valmieras vietvārdu autoriem un cik daudz interesantu faktu par pilsētu un valmieriešiem iespējams sakrāt, lasāms grāmatā “Baznīcas gailis ir valmierietis”. Tā pieejama Valmieras integrētajā bibliotēkā, kā arī iegādāties to var Valmieras Tūrisma informācijas centrā.

5.novembrī godinot soļotāju, pirmās olimpiskās medaļas Latvijai ieguvēju Jāni Daliņu 115.gadadienā, aicinām izlasīt kādu grāmatas "Baznīcas gailis ir valmierietis" stāstu par to, ka izcilā sportista karjera sākās, varētu teikt, nejauši, sagādājot lielu pārsteiguma soļošanas sacensību apmeklētājiem.

 

Tas notika 1927.gada vasarā, kad kautrīgais 23 gadus vecais Jānis atnāca līdzi draugiem uz Limbažu ielas stadionu skatīties soļošanas sacensības. Skatītāji gaidīja aizraujošu cīņu, jo starp dalībniekiem bija arī Latvijas čempions valmierietis Alfrēds Dūrēns (arī Dūrens). Nejaušas sakritības dēļ ceturtais sportists neieradās. Draugi, zinādami, ka Jānis nedaudz trenējas soļošanā, pierunāja viņu startēt, lai sacensības nav jāatceļ. Kādu brīdi vēlāk tika piedzīvots, iespējams, lielākais pārsteigums stadiona vēsturē. Jānis apsteidza Latvijas čempionu.

Piecus gadus vēlāk Jānis Daliņš Latvijai izcīnīja pirmo olimpisko medaļu. Ar savu talantu, vienkāršību un milzīgajām darba spējām viņš apbūra līdzcilvēkus. Viņi izpirka biļetes, kāpa pat kokos un sēdēja uz sētas, lai tikai redzētu Jāni Daliņu soļojam. Valmierā sākās līdzjutēju kustība. Arī tas Latvijā bija vēl kas nepiedzīvots. Taču Jānis Daliņš vienmēr saglabāja mieru un turpināja visus apburt ar savu vienkāršību un gaišo skatu uz dzīvi. Vispirms viņš bija zemnieks, tikai tad sportists. Ja sacensības sakrita ar siena vākšanu vai kartupeļu talku, Jānis Daliņš izvēlējās lauku darbus.

Atguvušies pēc pārsteiguma 1927.gada vasarā, Jāņa Daliņa draugi ņēmās pierunāt puisi, ka jāsāk nopietni trenēties un piedalīties sacensībās, uz ko Jānis Daliņš atbildēja, ka jājautā papam, jo nav brīvu brīžu treniņiem. Daliņa vecākā atbilde tieši tā arī skanējusi: “Kas par muļķībām! Tīrums jāapar, mežā jāiet.” Bet, nedaudz apdomājies, jautājis trenerim, kas tad būtu jādara. Treneris atbildējis, ka daudz jāsoļo. Uz ko tēvs atbildējis, ka “nav problēmu. Vairāk avīzes uz pastu nesūtīsim, mans dēls katru dienu tām soļos pakaļ uz Strenčiem”. 40 kilometru ik dienu, pēc tam aršana, tīrums, koku atsveķošana. Ar talantu vien nepietika, Jānim Daliņam piemita neiedomājama fiziskā izturība un mērķtiecība. Kamēr citi diendusā atpūtās, viņš turpināja katru mirkli izmantot soļošanas treniņiem, sporta zāle viņam bija tīrumi un meži. Turklāt tēvs dēlam ierādīja arī amatnieka darbus. Daliņi bija vieni no pirmajiem, kuriem mājās bija pašu gatavota silta duša – tā lieti noderēja sportistam pēc treniņiem un smagās darba dienas.

Vēlāk fiziskā izturība paglāba viņu no izsūtīšanas. Jānis Daliņš bija Tēvzemes balvas laureāts, Latvijas patriots, tādēļ 1941. gadā viņa ģimene bija pirmā deportēšanai nolemto cilvēku sarakstā. Kad sportists izdzirdēja pagalmā ienākam karavīrus un tēvu sakām, ka Jāņa nav mājās, viņš paspēja atvērt istabas durvis un nostāties mazā spraudziņā starp tām un sienu. Tā viņš nekustīgi nostāvējis vairākas stundas, līdz karavīriem apnika gaidīt.

Redzot dēla aizrautību un mērķtiecību, tēvs kļuva par viņa lielāko atbalstītāju. Gatavojoties olimpiskajām spēlēm, viņš pat izdomāja īpašu treniņprogrammu. Tā kā sacensības notika Losandželosā, bija jātrenējas pareizi elpot karstā un mitrā klimatā. Un šoreiz treniņzāle bija pirts – karstums un pēc tam auksts dīķis, lai norūdītos. Otrs izaicinājums – Jānis vēl nekad sacensībās nebija soļojis 50 kilometru, augstākais 20. Ko lai aun kājās? No ārzemēm tika pasūtītas cūkādas botiņas, kas izrādījās pilnīgi nepiemērotas. Finišā Jānis iesoļoja basām kājām, jo apavi izdila. Turklāt kāju krampji, viņam raksturīga kaite, neļāva aizsniegties līdz zeltam.

Latvijai pirmā olimpiskā medaļa – sudrabs. Šķiet, ka Jāni Daliņu pazina un viņam juta līdzi visi Latvijas iedzīvotāji. Par viņu tika izdota brošūra, veltīts fokstrots "Kaut man Daliņa kājas būtu", pat karameļu čaukstīgais papīrs nesa sportista vārdu. Jānis Daliņš pie popularitātes tomēr nekad nepierada. Visvairāk viņu mulsināja pielūdzēju vēstules. Nereti pastnieks pienesis pat vairākus maisus. Neskatoties uz lielo slavu, Jānis Daliņš apprecējās pēc to laiku standartiem vēlu – 33 gadu vecumā. Viņš bija noskatījis jauku meiteni, žēlsirdīgo māsu. 1937. gadā krāšņa laulību ceremonija notika Valmieras baznīcā. Tuvāko gadu laikā ģimenē ienāca trīs bērni – divi dēli un meita.

Sportisti atmiņās rakstījuši, ka Daliņu ģimene bija ļoti viesmīlīga. Ja viesnīcās brīvu vietu vairs nebija, sportisti, kuri vienlaikus bija arī konkurenti, tika izguldīti Daliņu mājās. Par ko gan viņi bijuši arī nedaudz dusmīgi, jo pēc tik gardiem Daliņa sievas ēdieniem esot bijis grūti sportot. Pie sienām bijuši diplomi dažādās valodās, lauru vainagi ar lentēm, medaļas, uz plauktiem – piemiņas karodziņi, skapjos – sudraba un kristāla kausi, vāzes, bļodas. Pats nesmēķē, bet ciemiņam piedāvā papirosa kārbiņu un trauku – balva. Pats neko nedzer, bet cienā ar vīnu kristāla karafē, arī balva.

Kad 1944. gadā ģimene pieņēma smagu lēmumu no Latvijas aizbraukt, radās jautājums, ko darīt ar balvām. Cerībā, ka drīz varēs atgriezties dzimtenē, aitu kūtī zem pakaišu kaudzes tika aprakti sudraba priekšmeti. Mūža nogalē Jānis Daliņš teica, ka svarīgāko cīņu – cīņu par Latviju – viņš tomēr ir zaudējis, jo ģimenes mājās viņam nebija iespējas atgriezties. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem dēli un mazdēli varēja ierasties Latvijā. Viņi atrada sudraba priekšmetus, ko uzdāvināja Latvijas Sporta muzejam, kā arī lielu medus podu.

70 gadu pēc pārsteiguma Limbažu ielas stadionā, 1997. gada 21. jūnijā, Valmierā notika bēru procesija pilsētas Centra kapos. Dzimtenē atgriezās Jānis Daliņš, viņa sieva un mamma. Un viņa soļi kļuva par zemi.

VIDEOSVEICIENS

Foto: Jānis Daliņš ar tēvu 1931.gada 6.jūnijā, Valmieras muzeja arhīvs