A A A

Markuss Žukovskis: Esmu iemīlējis to, ko daru, un katru spēli uztveru nopietni 

Drukāt
13.03.2019

Markuss Žukovskis ir 12. klases skolēns, kuram šobrīd priekšā eksāmenu laiks, bet pēc tā sekos lēmums – kur virzīties dzīvē un kāda būs hokeja turpmākā loma tajā? Gadu gaitā hokeja prasmi Žukovskis apguvis un attīstījis Valmieras kluba sistēmā. Pirms diviem gadiem ar „Valmieras HK” U16 komandu viņš izcīnīja pirmo zelta medaļu Valmieras kluba vēsturē kādā no jauniešu čempionātiem Latvijā, bet šogad, mainoties komandas sastāvam, viņš ir kļuvis par „Valmieras HK/BSS/ViA” pirmo vārtsargu.

Kā Markuss Žukovskis vērtē aizvadītos gadus Valmierā, vārtsarga pozīciju un savu lomu šī brīža komandā? Lasi un uzzini intervijā!

 

Kā uzsāki savas hokejista gaitas? Kad un kā tas notika?

Hokejista gaitas galvenokārt es uzsāku tāpēc, ka arī mans tētis spēlēja. Īsti neatceros, kad tas notika, bet varētu būt, ka četru, piecu gadu vecumā, tad, kad uzcēla Vidzemes Olimpisko centru. Toreiz mani sāka laist uz hokeja treniņiem. No sākuma bija ļoti grūti, man nepatika – bija daudz kritienu, ripas mums nedeva –, vairākkārt gribēju pārtraukt trenēties, bet vecāki mani noturēja, un šobrīd, protams, esmu priecīgs par to.

Kāpēc izvēlējies tieši vārtsarga pozīciju?

Arī tāpēc, ka tētis bija vārtsargs. Ātri vien sāku lūgties treneriem, lai mani laiž vārtos, un vienmēr treneris Brīvulis teica, lai es pagaidu, kas pienāks tas laiks, un tā kādus divus gadus biju aizsargs, pēc tam mani sāka likt vārtos.

Kas ir visgrūtākais, spēlējot kā vārtsargam?

Es domāju, ka psiholoģija. Piemēram, spēlētājiem nav tik liels spiediens. Citi laukuma spēlētāji var nokļūdīties, bet aiz viņiem parasti vēl ir kāds aiz muguras, kas var labot kļūdu. Labi, arī man citreiz aiz muguras kaut ko izvelk (smejas), bet tas ir citādāk. Vārtsargam ne vienmēr ir viegli noturēt sevi grožos un izturēt spiedienu spēles laikā.

Vai vārtsargs varētu būt jebkurš?

Nezinu. Domāju, ka jā, bet cik labs? Kaut kam īpašam noteikti jāpiemīt, piemēram, neatlaidībai. Arī lokanībai, lai arī esmu redzējis nelokanus vārtsargus. Kaut kam ir jāaizved Tevi līdz tam, īpašības parādīsies vēlāk.

Kāda ir sajūta, kad Tev ripa lielā ātrumā lido tieši sejā, un ko Tu tādos brīžos domā?

Kā šo ripu noķert. Man nepatīk treniņos četras reizes dabūt ar ripu pa galvu, kā mums bieži gadās (smejas). Esmu iemīlējis to, ko daru.

Cik traumatiska ir vārtsarga pozīcija?

Diezgan, ja pirms treniņiem un spēlēm neizstaipās. Tādējādi var gadīties saraut kaut ko, īpaši cirksni, tāpat ik pa laikam gadās sadursmes, kas var būt bīstamas, jo spēlētāji slido lielā ātrumā un paklūp, visādi var gadīties. Jāņem vērā, ka šādās situācijās aiz vārtsarga vēl ir dzelzs konstrukcija.

Tev pašam ir bijusi kāda smaga trauma?

Smaga nē, un ceru, ka tuvākajā laikā arī nebūs, bet mikrotraumas gadu laikā, protams, ir bijušas.

14./15. gada sezonā Tevi varēja manīt HS Rīga 2000 sastāvā. Varbūt vari pakomentēt, kā un kas notika toreiz?

Pats sākums noteikti bija tas, ka toreiz klīda baumas par gaidāmo sezonu, kurā, iespējams, nebūtu Valmieras HK komandas, un gribējās arī kaut ko pamainīt. Valmierā nebija vārtsargu trenera, un es gribēju sevi vairāk attīstīt. Tad mēs ar vecākiem izlēmām, ka mēģināsim. To gadu es nevaru nosaukt par sliktu, tas man deva daudz, lika saprast, kā jūtas citi, bija vārtsargu treniņi, iemācījos dzīvot patstāvīgi, vienkārši nebija liela spēles laika. Es, protams, pasakos tiem, ar kuriem gada laikā saskāros, bet Valmierā es jūtos labāk un komfortablāk, jo šos čaļus es zinu.

Pēc tam Tu atgriezies Valmierā, un divus gadus vēlāk jūs ar Valmieras hokejistiem U16 grupā izcīnījāt zeltu, kas bija pirmā uzvara jauniešu čempionātā Latvijas līmenī Valmierai. Kā Tu atceries to sezonu?

Man pašam sezona bija slikta, labi nospēlēju vien dažas spēles, bet galvenais, ka kopā kā komandai viss izdevās un sanāca izcīnīt čempionu titulu.

Ko jums, jaunajiem hokejistiem, toreiz nozīmēja šāds panākums?

Mums tas nozīmēja daudz, īpaši tāpēc, ka mēs Valmierā tādi bijām pirmie, kuriem izdevies uzvarēt jauniešu čempionātā. Daudz nozīmēja arī tas, ka uzvārējām kopā tie čaļi, ar kuriem ilgi bijām trenējušies un izgājuši cauri visām grūtībām.

Pēc tam daļa no komandas aizgāja prom no Valmieras kluba. Vai Tu tajā brīdī arī neapsvēri šādu domu?

Nē, es tikko biju uzsācis mācības vidusskolā un negribēju doties prom, tieši domājot par mācībām. Es zināju, ka spēlēšu 1. Līgas komandā arī tad, ja nebūs jauniešu komandas, kas ļāva palikt un turpināt mācīties un spēlēt hokeju Valmierā.

Pagājušajā gadā „Valmieras HK/BSS/ViA” sastāvā pirmā vārtsarga loma tika uzticēta Tomam Konrādam, un toreiz Tev pieaugušo līgā tā bija otrā sezona. Kas ir mainījies šī gada laikā, kad komandas vārtus Tev uzticēts sargāt biežāk nekā otram vārtsargam – Ralfam Bērziņam?

Mainījies ir daudz kas. Tagad uz spēlēm nāku ar lielāku atbildību, bet mazāku spiedienu – zinu, ka iespējas atrasties uz laukuma būs vairāk nekā pagājušā gadā, kad spēles laiks bija ļoti ierobežots, līdz ar to nav jāuztraucas par to, kā īsākos brīžos sevi parādīšu. Tagad jūtos komfortablāk un esmu pārliecinātāks par sevi, kas arī dod daudz, domājot par sniegumu uz ledus.

Kas Tev ļāvis ieņemt pirmā vārtsarga lomu?

Iespējams, šosezon tas ir demonstrētais sniegums un stabilitāte. Aivars daudz trenējāmies un gatavojāmies sezonai. Cik zinu, arī treneris par to bija informēts. Varbūt tas, ka es gribu un katru spēli uztveru nopietni, domāju, to zina visi, ir ļāvis uz laukuma šogad atrasties vairāk nekā Ralfam.

Ko esi ieguvis, spēlējot kā pirmais vārtsargs, kādas prasmes attīstījis, ar kādām grūtībām saskāries?

Esmu saskāries ar dažādām grūtībām, pārsvarā psiholoģiskām, kas ļāvis sevi mentāli attīstīt. Īpaši grūtas bijušas spēles, kurās zaudējām ar smagu rezultātu, piemēram, Daugavpilī, pēc kuras domāju, vai maz gribu vēl spēlēt hokeju (smejas), bet noteikti ir bijis arī daudz pozitīva, šī ir bijusi mana produktīvākā sezona.

Kādi, Tavuprāt, ir ieguvumi, spēlējot Valmieras hokeja klubā?

Noteikti mierīgā vide – Tu vari būt Tu pats, treneris ir saprotošs, un komanda pieņems ikvienu. Domāju, ka visi jaunie čaļi, kuri atnāk spēlēt uz Valmieru, ir priecīgi un tiek pieņemti. Neesmu redzējis, ka kādam te nepatiktu, iespējams, tāpēc spēlētāji te atgriežas.

Vai kaut ko vajadzētu mainīt, ieviest?

Treneris, kas vairāk uzmanību pievērstu vārtsargiem, paanalizētu mūsu darbības un pamācītu. Iespējams, arī lielāku finansiālo atbalstu, kas vairāk būtu nepieciešams jaunajiem hokejistiem, kuri aug, bet tas tādā plašākā mērogā, domājot par hokeju Latvijā, ne tikai te, Valmierā.

Kā Tu gatavojies spēlēm, ir kādi īpaši rituāli?

Es esmu ļoti māņticīgs. Īpaši pēdējās spēlēs es ievēroju dažādas darbības, ko veicu noteiktā secībā un vēlāk redzu, kā tas atmaksājas spēles gaitā. Ir lietas, ko daru jau gadiem, ir lietas, ko ieviesu nesen. Ja kādā spēlē neveicas, kaut ko pamainu.

Piemēram? Vai Tu skaļi neteiksi?

Man vienmēr palīdz mūzika, noteikta secība dažādiem iesildīšanās vingrinājumiem. Visu es negribu stāstīt, tas lai paliek pie manis, bet kopumā man šādas lietas ir daudz un dažādas.

Tu esi redzējis, kā mainās komandas sastāvs. Kā Tu vērtē šī brīža komandu un tās potenciālu?

Šobrīd komandai un tam, kā mēs varam spēlēt, ja visi gribam, es redzu lielu potenciālu. Varbūt sezonas sākumā nebijām tik stabili, bet īpaši pēdējās spēlēs esmu ievērojis, ka čaļi ļoti daudz cīnās. Es jūtu, ka mēs varam, un man patiešām ir liela pārliecība, ka mēs tiksim playoffos, un, ja mēs tiksim, tad ticu, ka mēs varam pacīnīties ar visiem.

Kā Tu vērtē hokeja kultūru Valmierā?

Domāju, ka valmieriešiem hokeja klubs noteikti ir nepieciešams. Protams, interese ir atkarīga arī no mūsu snieguma – ja mēs spēlētu stabilāk visu šo gadu laikā, noteikti par klubu ieinteresētu vairāk cilvēku.

Kādas ir Tavas nākotnes idejas?

Būtu labi, ja es pats to zinātu. Nākotni vēlos saistīt ar sportu, taču neesmu līdz galam pārliecināts. Iespējams, valodas vai matemātika, kas man padodas. Tuvākajā laikā man jāizlemj, ko es gribu darīt, un jāskatās, kādas ir iespējas hokejā.

Sezona tuvojas izskaņai – ko Tu sagaidi no ceturtdienas spēles ?

Ceru, ka ieradīsies visi, kuri varēs, jo jārēķinās, ka tas ir izbraukums darba dienā, un ne visiem spēlētājiem ir skolēnu brīvlaiks (smejas). Es sagaidu neatlaidību no spēlētājiem un ceru, ka komanda saprot, cik maz ir palicis līdz sezonas beigām un ka mums ir jācīnās par katru punktu un katrā spēlē no sevis jāizliek maksimums.

 

Sagatavoja: Edīte Mežciema