A A A

Karoga šuvēja 

Drukāt
18.11.2019

Kā bērni redz savu Valmieru, kādus notikumus par pilsētu atklāj vēsturnieki, gidi un stāstnieki, kādās aizkulisēs mūs ieved un par savu neparasto ikdienu pastāsta līdzcilvēki, cik bagāta iztēle bijusi Valmieras vietvārdu autoriem un cik daudz interesantu faktu par pilsētu un valmieriešiem iespējams sakrāt, lasāms grāmatā “Baznīcas gailis ir valmierietis”. Tā pieejama Valmieras integrētajā bibliotēkā, kā arī iegādāties to var Valmieras Tūrisma informācijas centrā.

Latvijas 101.dzimšanas dienā aicinām izlasīt kādu no grāmatas stāstiem. Tas vēsta par pirmo reizi, kad latviešu nacionālais karogs tika uzšūts.

 

 

Mariannas rokas iegūla baltos un sarkanos audumos. Blakus kā silta doma dzīvojās zīmējums – sarkanbaltsarkans karogs ar dzeltenu saulīti. Viņa pacēla acis, lai redzētu, kas met gaismu. Pie loga plīvoja aizkars, it kā viss jau būtu izdomāts iepriekš.

Tas bija 1916. gadā, Latvijas valsts vēl nebija dzimusi, un sarkanbaltsarkanais karogs kā Latvijas valsts karogs vēl ne reizi nebija plīvojis. Pēc sava skolotāja, vēlāk dzīvesbiedra Jāņa Lapiņa meta to uzšuva Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane (1896–1985). Bija pagājuši vairāk nekā seši simti gadu, kopš sarkanbaltsarkanais karogs, ko piemin hronika, 1279. gadā tapa Cēsīs.

Pie Jāņa Lapiņa (1885–1941) Valmierā, Aleksandra ielā 9, bieži viesojās tā laika inteliģence – Jānis Akuraters, Lizete un Kārlis Skalbes, Pauls Dāle, Ernests Blanks, Linards Laicens – un runāja arī par Latvijas karogu. Šķiet, ka ideja beidzot bija piesmelta tik pilna, ka sāka izlīt malu malās. Tā paša gada nogalē arī mākslinieks Ansis Cīrulis (1883–1942) pēc fotogrāfa Jāņa Rieksta (1881–1970) idejas darina vairākus karoga metus: tumšsarkans ar šauru baltu svītru (taisnu vai viļņotu) vidū, vienā variantā virs un zem baltās svītras ir pa diviem baltiem auseklīšiem.

1917. gada 12. un 13. martā karogu svinīgi pacēla virs vietējā Valmieras Latviešu  biedrības nama Vidzemes Zemes sapulces laikā. Tajā pieņēma septiņpadsmit rezolūciju, no kurām svarīgākā – rezolūcija Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesību jautājumā. Tikpat svarīgs bija pieņemtais lēmums apvienot visas latviešu zemes daļas, ieskaitot Latgali, administratīvā vienībā ar nosaukumu “Latvija”.

Savukārt maijā Rīgas mākslinieku biedrība akceptēja vienu no A. Cīruļa metiem. Karogs bija dzimis, un tas bija priekšvēstnesis Latvijas valstij.

Bērnu patversmi no Valmieras evakuēja uz Kazaņu. Turp devās arī Marianna, drīz pievienojās Jānis Lapiņš. Daļiņu Latvijas viņi paņēma līdzi – pirmo uzšūto sarkanbaltsarkano karogu. Pēc atgriešanās 20. un 30. gados karogs glabājās Lapiņu ģimenē. Savukārt vācu okupācijas gados tas atkal ceļoja līdzi tā darinātājai – Marianna un viņas meita tika evakuētas uz Vāciju. Karogs, kas kā silta doma palīdzēja Lapiņu ģimenei saglabāt cerību, savu vairāk nekā 80 gadu ilgo ceļojumu beidza Cēsīs un joprojām ir apskatāms Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.

Foto: Valmieras muzejs