A A A

Turpinās barikāžu stāstu saglabāšana 

Drukāt
08.02.2017

20.janvārī Valmieras muzejā norisinājās barikāžu laiku atcere, aicinot jebkuru interesentu dalīties sev zināmajā par miermīlīgo protesta akciju un aplūkot fotogrāfijās “apstādinātos” mirkļus. Ar stāstiem papildināt muzeja barikāžu laika krājumu visa gada garumā aicināti gan toreizējie Latvijas aizstāvji, gan citi barikāžu stāstu glabātāji.

 

Atceres dienā Valmieras muzejam Rīgā piedzīvoto atklāja trīs kungi: Uldis Breikšs un Inesis Bitnieks, kuri klātienē pieredzēja barikādes, kā arī Jānis Reinvalds, kurš dalījās ar darbabiedru stāstīto.

U.Breikšs tolaik bija Valmieras cietuma virsnieks, katru dienu uz Rīgu brauca 3-8 šīs iestādes darbinieki. Lai gan doties uz galvaspilsētu piedalīties protestā nebija aizliegts, tomēr atbrīvojums no darba šādam mērķim netika dots, tāpēc U.Breikšs pie Ministru padomes dežūrēja brīvajā laikā. Kungs muzejam apsolījis cietuma virsnieka formas cepuri, kas viņu sildījusi, esot postenī aukstajās janvāra dienās. Tā papildinās Valmieras muzeja barikāžu laika “taustāmo” krājumu. Tajā jau ir akordeons, kura skaņas daudziem palīdzēja kliedēt bailes dežūras trauksmainajā laikā, koferis, aizsardzības vārdi, ko vīriem uzdāvinājusi kāda garāmgājēja, un protams, fotogrāfijas.

Savukārt I.Bitnieks bija Valmieras teātra celtnieku komandā. Viņš uz Rīgu teātra autobusā devās kopā ar tehniskajiem darbiniekiem, administrāciju, celtniekiem, aktieriem un tā laika teātra direktoru Pēteri Sūci. Kungs atceras, ka bijis braucēju saraksts, kas, iespējams, drošības apsvērumu dēļ iznīcināts Augusta puča laikā. Jāpiemin, ka pašlaik Valmieras muzeja rīcībā ir saraksts apmēram ar 300 Latvijas aizstāvjiem, ko izdevies izveidot, pateicoties pensionāram Jānim Kalnačam, kurš darbojas kā brīvprātīgais barikāžu dalībnieku apzināšanā.

I.Bitnieks atminas, ka līdz ar 20.janvāra dežūras izskaņu rācijas “atnesa” satrauktu balsu skaņas. Saņemts mutisks rīkojums neizrādīt pašdarbību un posteni neatstāt. Vēlāk barikāžu dalībnieki tālumā redzējuši “trasējošas dzirkstelītes” un sapratuši, ka notiek apšaude. Rīts nesa ziņas par upuriem.

Dalībnieku stāsti apliecina, ka organizēšana noritēja veiksmīgi – nebija atļauts bruņoties, notika dalīšanās dežūrās, dalībnieki, kuri nebija sargposteņos, rūpējās par ēdināšanu, medicīnisko aprūpi, informēšanu un veica citus uzdevumus. Bijušas pat Aizsardzības un iekšlietu komisijas izdotas veidlapas “par piedalīšanos Latvijas Republikas Augstākās padomes organizētajās apsardzības akcijās Rīgas pilsētā” – pieprasījums brīvdienai, lai varētu piedalīties barikādēs. Savukārt “Valmieras piena” iekšējā laikrakstā bijis publicēts aicinājums doties uz Rīgu un pēc tam raksts “Arī mēs tur bijām”.

Piesakoties Valmieras muzejā, savu stāstu (gan par pieredzēto klātienē, gan no tuviniekiem vai citur dzirdēto) ikviens interesents var atklāt sev piemērotā brīdī visa gada garumā, tādējādi nākamajām paaudzēm nododot zināšanas par unikālo akciju, kas nevardarbīgā rīcībā vienoja tūkstošiem drosmīgu brīvprātīgo. Gan stāsti, gan dāvinājumi dos nozīmīgu ieguldījumu izstādes tapšanā, kas, atzīmējot barikāžu trīsdesmitgadi, tiks veidota 2021.gadā.

Foto: Doma laukums barikāžu laikā. Rīga. 1991.g. 15.I. J.Tančera foto, Valmieras muzeja krājums