A A A

Dzejnieces un ugunsdzēsēja glābēja satikšanās  

Drukāt
29.11.2018

 Trīs dienas pirms Latvijas simtgades Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona brigādes telpās satikās komandieris Jānis Skrastiņš un dzejniece Daina Sirmā, turpinot kādu īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 sadarbības, tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem.  

 

Tikšanās sākās ar VUGD Vidzemes reģiona brigādes Valmieras daļas apskati. “Ja citās iestādēs apmeklētāji tiek vesti uz svinību zāli, tad mēs vedam uz garāžu, jo tā mums ir viena no svarīgākajām,” sarunu ar humoru iesāka Jānis. “Vidzemes reģionā ir 19 VUGD daļas un posteņi, kopā ir aptuveni 430 darbinieku, bet Valmieras daļā ir 60 cilvēku. Valmieras daļai ir arī vairākas atbalsta iestādes – Rūjienā un Mazsalacā. Mūsu darbības tālākais punkts ir Varakļānos un Ainažos. Ugunsdzēsējam glābējam darbs sākas tad, kad zvanu centrā saņemam informāciju. 60% ir ugunsgrēki, 40% ir glābšanas darbi. Ugunsdzēsējiem glābējiem no brīža, kad tiek saņemts izsaukums, 90 sekunžu laikā ir jāsaģērbjas un mašīnai jau jāizbrauc uz notikuma vietu, tas ir normatīvs,” norādot uz ugunsdzēsēju zābakiem, ķiveri un aizsargtērpu, saka Jānis. Tika izrādīts arī ugunsdzēsēju tehniskais aprīkojums. Šogad ir saņemtas trīs jaunas ugunsdzēsības mašīnas – autocisterna, autokāpnes un specializēts ķīmijas automobilis. “Autocisternā ir trīs tonnu ūdens. Pie intensīvas degšanas šāds ūdens daudzums pietiek vidēji piecām minūtēm. Tāpēc ugunsdzēsēji glābēji , atbraucot notikuma vietā, uzreiz meklē, kur var pieslēgties ūdenim.” Daina, iesēžoties vienā no jaunākajām automašīnām, secināja, ka esot laba sajūta, tik augstu sēžot un visu pārredzot.

Šogad saņemta arī jauna autokāpne, ar ko var pacelties 36 metru augstumā. Tas ir būtiski, jo Valmiera ir vienīgā vieta Vidzemē, kur ir daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ar deviņiem stāviem, arī Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas torņa skatu platforma atrodas 30 metru augstumā. Brigādes aprīkojumā ir arī 1990.gada sākumā ražota mašīna, kas tiek turēta augstā vērtē visurgājēja īpašību dēļ. “Ik pa laikam ir īpaši laikapstākļi – lietus, dubļi, sniega sanesumi uz lauku ceļiem. Šim auto ir maza ūdens cisterna, bet tas ir kārtīgs visurgājējs, kam pašlaik nav analoga.” Valmieras daļā tika apskatīta arī šļūteņu saimniecība. “Šļūtenes pēc ugunsgrēka dzēšanas ir slapjas un netīras, tad tās tiek vilktas augšā tornī žāvēties. Ir tāds mīts, ka VUGD depo tornī visu laiku kāds stāv un skatās, vai kaut kur nedeg, bet patiesībā tur augšā tiek žāvētas šļūtenes,” norādīja Jānis. Interesanti, ka katrai šļūtenei pat esot sava pase, kurā pēc katra ugunsgrēka tiek veiktas atzīmes par tās tehnisko stāvokli.

Jānis iepazīstināja arī ar mammu – ugunsdzēsēju glābēju  automašīnu, kuras cisternā iespējams iepildīt 14 tonnas ūdeni. “Viņa brauc lēnāk nekā standarta ugunsdzēsēju mašīnas, bet kad tās, kurās ir aptuveni trīs tonnas ūdens, pēc piecām minūtēm sevi ir izsmēlušas, tad mamma ir klāt un var tās uzpildīt darbam. Šīs automašīnas  iegāde, pārbūve un aprīkošana notika ar Valmieras pilsētas pašvaldības atbalstu, kuru ļoti augstu novērtējam. Esam gandarīti, ka sadarbība ar pašvaldībām Vidzemē ir ļoti konstruktīva un konkrēti ar Valmieras pašvaldības atbalstu ir realizēti vairāki projekti.”

Bērnībā Jāni ļoti saistījušas lielās automašīnas. “Sākumā domāju, ka būšu autobusa vadītājs. Kad sāka saldumi garšot, plānoju strādāt konfekšu fabrikā “Laima”. Vispār esmu kvalificēts siera meistars, šajā amatā gan neesmu pavadījis īpaši ilgu laiku. Kad izlēmu dibināt ģimeni, nejauši satiku kādreizējo profesionālo ugunsdzēsēju priekšnieka vietnieku Jāni Asni. Viņš iedrošināja pievērsties šai profesijai. Tas bija laiks, kad trūka ugunsdzēsēju. Būt ugunsdzēsējam tolaik nebija prestiži. Šodien tas ir mainījies. Sāku kā ugunsdzēsējs, un, lēnām mācoties un strādājot, esmu izaudzis līdz brigādes vadītājam. Ugunsdzēsībā esmu izgājis visus posmus, tas darbā ir liels pluss, jo pārzinu visas jomas. Man ļoti patika strādāt par vada komandieri, kas dodas uz izsaukuma vietu. Tomēr uzskatu, ja vari ar savu pieredzi izdarīt kaut ko vairāk, ir jāiet uz priekšu. Es to esmu darījis.”

Savukārt Dainai jau kopš bērnības patikusi literatūra un dzeja. “Manā ģimenē visi vienmēr bija kultūras cilvēki un lieli grāmatu lasītāji, lasīja kā traki. Mans tēvs arī rakstīja dzejoļus. 60. un 70.gados jau nekas cits īpaši nebija pieejams. Televizors nebija, varēja klausīties čerkstošo radio, lasīt avīzes, kas pilnas ar propagandu. Tāpēc galvenais informācijas ieguves avots bija grāmatas, ko bieži vien ņēmām no bibliotēkas.”

Jautāts par to, vai ugunsnelaimju un negadījumu skaits Latvijā ir samazinājies, Jānis secina, ka tā nav. “Bojāgājušo skaits, noslīkstot vai ejot bojā ugunsgrēkos, diemžēl Latvijā joprojām ir ļoti liels. Jāatceras, ka ugunsdzēsēji glābēji nav Dievs. Reizēm sabiedrība no mums prasa Dievam cienīgu darbu. Taču katram pašam ir jāparūpējas par drošību savās mājās. Pat manā ļoti drošajā mājā divas reizes ir strādājis dūmu detektors un pamodinājis mūs. Ja dūmu detektora nebūtu, visādi varēja beigties ar uz plīts aizmirstajām olām.”

Pēc VUGD depo apskates, redzētā un dzirdētā par ugunsdzēsēju glābēju darbu Daina ir dzejiskā noskaņojumā. “Jānis teica, ka ugunsdzēsējs nav Dievs, bet man jau šķiet, ka tomēr abi dažreiz ir visai līdzīgi. Glābt cilvēku dzīvības un ļoti bieži stāvēt uz tās robežas, tas ir tā īpaši.” Jānis turpina: “Ne katrs var to darīt. Taču šī ir īstā vieta, kur  izglābjot citu dzīvību, vari gūt lielu gandarījumu.”

Dainasprāt, ugunsdzēsēji glābēji rāda tādu kā piemēru – kā pareizi rīkoties. Visi skatījās, ko Jānis dara, kad pirms 13gadiem Burkānciemā plīsa gāzes vads. “Visu cieņu par to, ko paveicāt kopā ar komandu. Dievs noteikti arī mums visiem drusku stāvēja klāt.” “Atceros, ka 2004.gada nogalē 31.decembrī spriedu, ka dzīvē nav vairāk nekādu lielu izaicinājumu, jo viss līdz kaulam ir izkosts. Tad nāca 2005.gada janvāris ar milzīgo vētru, kas pilsētu atstāja bez elektrības. Īpaši smagi bija ar stratēģiskajiem objektiem, piemēram, Vidzemes slimnīcu. Šī paša gada aprīlī Burkānciemā ar milzīgu troksni plīsa gāzesvads. Tas šobrīd Latvijā ir pirmais un arī vienīgais gadījums, kad pieņemts lēmums par Civilās aizsardzības trauksmes sirēnas ieslēgšanu reālos briesmu apstākļos. Tā bija ļoti liela pieredze, mācība turpmākajam mūžam,” tā Jānis, daloties atmiņās par saviem 2005.gada izaicinājumiem.

Savukārt Dainai lielākais profesionālais izaicinājums dzīvē ir bijis rakstīt dzeju un pierakstīt savu iztēli. “Man ir tāds dzejoļu cikls, kur rakstu par Valmieras degšanu Otrā pasaules kara laikā, 1944.gadā. Kad rakstu un to iedomājos, tad mani pārņem tāda šausmu sajūta. Es reizēm sev sarīkoju stihijas, vienreiz aizbraucu uz tuksnesi Izraēlā. Tur ir ārprātīga briesmu sajūta. Kā tur var dzīvot, kā tur viss ir izdedzis no karstuma, kā cilvēkiem slāpst! Citādāk jau es dzīvoju tādu mierīgu dzīvi.” Daina agrāk strādājusi arī Valmieras Valsts ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet pašlaik vairāk pievērsusies dzejai un literatūrai. “Esmu iestājusies arī Latvijas Rakstnieku savienībā un strādāju pie nākamās grāmatas. Gribētu uzrakstīt arī par Valmieras Valsts ģimnāziju. Skolā strādāju 35 gadus, mācīju literatūru, latviešu valodu, kulturoloģiju, biju arī klases audzinātāja un kādu laiku arī direktora vietniece. Tāpat kā Jānim ir daudz dažādu stāstu par savu darbu, arī man tādi ir saistībā ar skolu – bērnu dzīvesstāsti, pārdomas par savstarpējām attiecībām, piedzīvotas arī pedagoģiskās reformas un dažādi jauninājumi. Skola ir diezgan noslēgta vide. Tur darba gadi paiet, gandrīz visu laiku esot vienā kabinetā. Toties kabinetā ienāk dzīve – bērni un viņu vecāki. Skolā ir interesanti, ka var redzēt, kā bērni izaug un attīstās. It sevišķi to var pamanīt pēc vasaras brīvlaika. Šis tas grāmatai jau ir pierakstīts piezīmēs. Pašlaik rakstu visu, kas galvā, tad jau redzēs, kā tas viss saveidosies un izskatīsies.”  

Nākot uz tikšanos ar Jāni, Daina bija domājusi par to, kas viņiem varētu būt kopīgs. Tās varētu būt dabas stihijas: “Jānim ar stihijām ir jācīnās, bet mani stihijas iedvesmo. Uguns, ūdens, gaiss un zeme.” “Domāju, ka ir maz cilvēku, kas var dabas stihiju priekšā palikt mierīgi. Agrāk bieži braucu uz Kurzemi, kur ir atklātā jūra, tur arī lielāks vējš, kur varēju stundām sēdēt un vērot viļņus. Tā bija sava veida meditācija. Tā ir tāda dabas izrāde, kas piesaista. Citi saka, ka dabas varenība viņus pazemo, jo jūties niecīgs tās priekšā. Es tā nejūtos, pat varētu teikt, ka uzlādējos. Daba ir patiesa un krāšņa. Arī negaisā man patīk būt,” tā Jānis par dabas stihijām. Arī Dainai kopā ar mazbērniem patīkot vērot negaisu un arī ziemeļblāzmas. “Kad skatos, jūtos kā dabas daļa, bet arī drusku kā niecība, bet tā ir patīkama sajūta. Cilvēks var izdarīt daudz, bet dabas stihijas apturēt nevar.”

Daina ir izdevusi trīs dzejoļu krājumus: “Pirmais dzejoļu krājums ir “Kailsals”, tas ir ļoti intīms. Kailsals ne tikai dabā, bet arī cilvēka dzīvē. Krājumā “Iekšpagalms” jau palieku tāda nedaudz dusmīgāka, sāku bļaustīties par dažādām sabiedriskām norisēm, piemēram, militārismu. Ir tapis arī dzejolis par Oskaru Kalpaku. Savukārt “Dievaines” ir par veļu laiku. Dzejoļu ciklā “Valmieras degšanā” ir stāstīts arī par vienu ugunsdzēsēju, ko es izfantazēju. Iedomājos, kā tas ugunsdzēsējs jūtas, kad gandrīz visa Valmiera ir nodegusi. Viņš paliek tāds kā sajucis un aizlaižas prom. Viņu sauca tādā mīlīgā vārdā – Ancveriņš. Es jums izlasīšu, labi?”

“Ancveriņš uguns dzēsējs
vakardien pavairāk ieķēris dzimtenīti
pēc smaga dzēruma pusnaktī paver acis
pilsēta liesmās!
uguns jau pie paša pakšiem Ancveriņš
lec drudžaini kājās smeļ akā gāž aku ugunī spaini pa spainim
līdz aka tukša Ancveriņš
smeļ kaimiņa akā gāž aku ugunī spaini pa spainim
līdz aka tukša
kā balta lilija Ancveriņa māja
vienīgā mirkšķinās rīta saulstaros logus caur kvēpiem
tikām Ancveriņš uguns dzēsējs sasien pauniņā mantas un laižas uz Rīgu
tēmē uz tāljūras kuģiem”
(Fragments no Dainas Sirmās dzejoļu cikla “Valmieras degšana”)

Jāpiemin, ka šī satikšanās notika ne tikai Latvijas simtgades priekšvakarā, bet arī dienā starp stāsta varoņiem ļoti īpašiem un nozīmīgiem notikumiem. Daina 13.novembrī, dzejnieka Ojāra Vācieša 85.dzimšanas dienā, saņēma O.Vācieša literāro prēmiju dzejā par savu trešo dzejas krājumu “Dievaines”. Savukārt Jānis 17.novembrī devās uz Rīgas pili, kur Latvijas Valsts prezidents pasniedza valsts augstākos apbalvojumus. Viņš saņēma Viestura ordeni un tika iecelts par ordeņa komandieri. Jānis apbalvots par profesionālu un priekšzīmīgu dienestu ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās aizsardzības jomā un ieguldījumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta attīstībā.

Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā jau iejutušies: aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Priedīte, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa, vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens, vēsturnieks Alberts Rokpelnis un pavāre Inita Korne, rokdarbniece Maiga Antonija Brivka un kolāžu meistare Egija Zīrāpa, diriģente Inga Zirne un kinoloģe Diāna Koka, kā arī orientieriste Inguna Valdmane un personāla speciāliste Gunta Vintere.

FOTO

Dzejoļu cikls "Valmieras degšana"