A A A

Grāmatā apkopoti pianistes Jautrītes Putniņas atmiņu pieraksti 

Drukāt
15.12.2020

Sava mūža beigu daļā pianiste Jautrīte Putniņa pakrita un salauza roku kreisās plaukstas locītavā. Sarežģīts un smags lūzums, kam sekoja divas operācijas, metāla rāmis, skrūves un beidzot īpašs cements locītavā. Roka nebija lietojama, un klavieru spēle kļuva neiespējama. Tad Jautrīte jautāja dēlam Mārim, ko lai tagad iesāk? Māris viņai ieteica uzrakstīt atmiņas - gan par senčiem, gan par bērnību, kara laikiem, par divdesmit gadus ilgo aizliegumu koncertēt, tā laika pasauli un notikumiem. Dažkārt vecāki un vecvecāki kaut ko pastāsta no senatnes, un tas parasti ir ļoti interesanti, bet ātri aizmirstas un pazūd. Un, kad beigās cilvēks aiziet no dzīves, atmiņas ir pagalam un neglābjami pazudušas.

 

Jautrīte sāka rakstīt par visu, ko atcerējās un zināja. Bez īpaša nolūka izveidot memuārus, vienkārši pierakstot to, kas tajā brīdī nāca prātā…

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Valmieras pilsētas pašvaldības, Madaras Ozoliņas un Mārtiņa Vabuļa finansiālu atbalstu.

Grāmatas izdevējs "Valters un Rapa".

Jautrīte Putniņa dzimusi 1929.gada 8.martā Valmierā smalkmehāniķa un gleznotājas ģimenē. Viņas talants un neatlaidība atainojusies visa mūža garumā, tāpat kā viņas mīlestība pret dzimto pusi - Valmieru. Jau trīs gadu vecumā izdomājot, ka vēlas spēlēt klavieres, Jautrīte pie tā turējusies visu mūžu, 16 gadu vecumā iestājoties Konservatorijā, kur pēcāk daudzus gadus mācījusi jaunos pianistus. Pateicoties mākslinieces iniciatīvai, tika iedibināts Valmieras Senās, tagad zināms kā Ziemas, mūzikas festivāls. Savukārt, cildinot Valmieras goda pilsoni, pilsētas rīkotais ikgadējais Starptautiskais jauno pianistu konkurss tagad nes izcilās pianistes, valmierietes Jautrītes Putniņas vārdu.

Jautrīte Putniņa mūžībā devās 2017.gada 22.janvārī. Viņa atdusas Dīvala kapos Valmierā.