A A A

Ar filmu meklēju atbildes 

Drukāt
26.10.2016

12.oktobrī Lienes Laviņas-Kalnaellas dokumentālā filma “Tev, Rūķi!” nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps” saņēma galveno balvu nominācijā “Labākā debija”. Filmā režisore, sekojot līdzi Valmieras Drāmas teātra “Rūķa” jeb Rutas Birgeres – vecākās spēlējošās aktrises Latvijā – ikdienai teātrī un ārpus tā sienām, aicina padomāt, kas ir laiks, vecums un kā sieviete-aktrise to sevī pārnēsā. Skatītāji rosināti meklēt ne tikai atbildes, bet arī jautājumus. Domāšana turpinās, jo atbildes un jautājumi mēdz mainīties lomām.

Saruna ar filmas režisori, valmierieti Lieni Laviņu-Kalnaellu.

 

Kā nonāci līdz filmas idejai?

Aizdomājos par vecumu, kā katrs to izdzīvojam. Man pašai dzīvē gadījās ieraudzīt, kā ir, kad ģimenes loceklis noveco. Vari salīdzināt, kā bija un kā ir tagad. Sāku domāt – katram tas ir citādāk, bet visiem procesā ir kļūdas, ko var novērst.

Cik atceros Rutu Birgeri, viņa vienmēr bijusi sieviete gados. Pēc kādas izrādes satiku viņu teātrī, mums bija brīnišķīga saruna. Tad viņai bija 91 gads. Sapratu, ka Rutas prāts ir tik veselīgs, ass, viņai ir apskaužama atmiņa, bet ķermenim laiks dara savu. Šķiet, ka aktrise ir konfliktā ar sevi – iespundēta ķermenī, lai gan galva ir svaiga un jauna.

Vai Ruta bija jāpierunā filmēties?

Viņa ir pieradusi pie žurnālistiem, filmēšanas. Tāpēc baidījos, ka viņa varētu būt teatrāla – kā uz skatuves. Baidījos, ka nenoķeršu “īsto” Rutu Birgeri.

Vai Tev sanāca noķert “īsto” Rutu?

Nezinu, vai man tas izdevās. Ar varoni vajag pavadīt daudz laika, lai “īstums” tiktu notverts. Sākumā pati viņu filmēju, ierakstīju skaņu un vēl režisēju, jo gatavoju video ieskatu projekta pieteikumam. Manuprāt, tas bija vērtīgi, ka filmēšanas sākumā bijām divatā, pēc tam ieradās brigāde – četru puišu komanda.

Kāda bija jūsu ikdiena?

Paveicās, ka varēju iemūžināt Rutas dalību Ineses Mičules iestudējumā “Eņģeļa kreisais spārns”. Tas savijās ar filmas tēmu – par vecumu, bērniem, jauno paaudzi, kā novērtējam cits citu. Meklēju balansu, kāda Ruta ir teātrī un kāda – mājās. Teātrī viņai visu laiku apkārt ir cilvēki, bet mājās viņa ir viena, ir jūtama vientulība. Ja arī mājās Rutu sagaidītu kā teātrī, tā būtu pavisam cita filma. Tagad skatītājs redz kontrastu – populārākā aktrise teātrī, bet mājās – viena savā ritmā.

Kādu vēstījumu gribi nodot skatītājiem?

Nav vienas atbildes. Katram tas būs citādāks. Noskatoties kādu filmu, emocijas cilvēkiem ir dažādas. To nosaka personas “bagāža” un pieredze. Es būtu priecīga, ja cilvēki, noskatoties “Tev, Rūķi!”, aizdomātos, jo domāšanas process kā darbība ir svēta lieta. Lai cilvēki padomātu par savu novecošanos, par cilvēkiem apkārt, par to, kādi grib būt 90 gadu vecumā.

Rutai teātris ir svēta lieta, tas notur viņu formā. Ceru, ka filma spēj skatītāju aizvest pie kāda viņam svarīga aspekta – sievišķība, ģimene, profesija. Nav pat svarīga, pie kāda, galvenais – lai gribētos domāt.

Kā Tev pašai bija skatīties filmu pirmizrādē?

Pirmizrādē vairs nebija tik svaigs skatījums, jo materiālu biju trillinājusi visu laiku. Kad skatījos filmu vēlreiz pēc vairākiem mēnešiem kino balvas “Lielais Kristaps” seansā, ieraudzīju to mazliet citādāk. Domāju par dažām ainām – vai tās vajadzēja, vai būtu bijis labāk tās mainīt vietām.

Vai savam jautājumam, ar ko sāki darbu, atbildi atradi?

Jā. Filmu taisīju, lai rastu atbildi. Tas izdevās, tāpēc to uzskatu par savu uzvaras punktu. Varbūt kādam ir citi jautājumi, uz kuriem filma devusi atbildes.

Tas ir pirmais tāda apjoma darbs?

Šī ir mana pagaidām garākā filma, iepriekšējās bija darbi studiju gados. Pirms tam diezgan labi festivālos aizgāja dokumentālā filma “Aiz žoga” – par Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem zēniem. Arī sociāla tēma. Tās rodas, uzdodot sev jautājumus. Man kaimiņos dzīvoja zēns, viņš bija bišķiņ huligāns. Dzirdēju, ka viņš ir aizvests uz Cēsīm, konkrēti uz šo iestādi. Tad domāju, vai viņš ir izlaists, vai varēs dzīvot normāli. Tas bija interesants projekts, bet nevienam studentam neieteiktu pirmo darbu filmēt ieslodzījuma vietā. Tam ir jānobriest. Pēc filmas bija psiholoģiski grūti. “Tev, Rūķi!” ir putukrējums, salīdzinot ar “Aiz žoga”.

Tu dzīvo filmas noskaņās?

Jā, man filma ir “jāizlaiž” caur sevi, es to pat sajūtu fizioloģiski. Filma par Rutu Birgeri ir arī cieņas izpausme Valmieras Drāmas teātrim. To iemūžināt man ir goda lieta, ko darīju ar baudu. Filma paliks nākamajām paaudzēm.

Kā atceries “Lielā Kristapa” ceremoniju?

Nebija sajūtas, ka varētu saņemt apbalvojumu. Redzēju konkurentu filmas, man tās patika, jo īpaši viena. Domāju, ka man nav izredžu, tā īsti nemaz neuzpucējos, dodoties uz ceremoniju. Biju ļoti pārsteigta, kad nosauca manu vārdu.

Šo balvu neuztveru tā, ka beidzot var atslābt un atpūsties. “Lielais Kristaps” ir atbildība – kaut kas no manis tiek gaidīts. Tā ir ticības balva – tic, ka es varu. Tāpēc man ir jāstrādā ar sevi, jāpierāda, ka balvu esmu pelnījusi.

Vai jau nākamais jautājums filmai ir prātā?

Jā. Pēc balvas saņemšanas kino saredzu visur (smejas). Piemēram, kolēģe stāsta, kā ar prāmi devusies uz Stokholmu, bet es jau iztēlojos, ka interesanti būtu nofilmēt prāmja “republiku”. Tomēr man jāpagaida, kamēr emocijas nosēžas.

Dokumentālais kino ir Tavējais?

Jā, dokumentālais kino ir mans, jo emocijas ir īstas un cilvēki iemūžināti noteiktos dzīves periodos. Man kā režisorei ir gods būt klāt un piedzīvot to kopā ar viņiem.

Filma “Tev, Rūķi!” veidota Jura Podnieka studijā. Operators – Aigars Sērmukšs, montāžas režisore – Sandra Alksne, komponists – Jānis Ozoliņš, skaņu režisors – Anrijs Krenbergs, izpildproducente – Marta Kontiņa, producente – Antra Cilinska. Filmas tapšanu atbalstījis Nacionālais kino centrs, Valmieras pilsētas pašvaldība un Valsts Kultūrkapitāla fonds.