A A A

Ginta Majore - ViA akadēmiskā un zinātņu prorektore  

Drukāt
18.10.2019

Līdz ar jaunā studiju gada sākšanos Vidzemes Augstskolas (ViA) akadēmiskās un zinātņu prorektores amatā stājās Ginta Majore. Lai gan par valmierieti prorektore sevi sauc vien piecus gadus, kopā ar ViA viņa bijusi kopš augstskolas pirmssākumiem. Arī savus nākotnes izaicinājumus, mērķus un plānus viņa saista ar darbu akadēmiskajā un zinātnes jomā. 

 

Kā nokļuvāt Vidzemes Augstskolā?

Es biju pabeigusi bakalaura studijas un strādāju Jūrmalā par IT studiju virziena direktori Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, kas pamatā nodarbojas ar cilvēku ar īpašām vajadzībām profesionālo rehabilitāciju. Bija vēlme studēt maģistrantūrā, taču tā laika likumdošana neļāva iegūt otru augstsāko izglītību par valsts budžeta līdzekļiem. Es meklēju iespēju, kā to atrisināt, un viena no iespējām bija sadarboties ar Rīgas Tehnisko Universitāti (RTU), proti, uzsākt tur darba gaitas un lūgt piešķirt atlaidi studijām. Man bija ļoti izcila bakalaura un vēlāk arī maģistra, kā arī sākotnējā posmā promocijas darba vadītāja, profesore Mārīte Kirikova no RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes. Mums kopā izdevās atrast risinājumu - izstrādājām vairākus projekta pieteikumus, lai mērķis būtu īstenojams gan mana maģistra darba tematikā, gan tiktu nodrošināts finansējums studijām. Tas izdevās, un varēju uzsākt studijas maģstrantūrā. Pēc kāda laika profesorei tika piedāvāts pusgadu ilgs pieredzes apmaiņas darbs Amerikā, taču ar viņu bija norunāta vienošanās, ka viņa vadīs vienu kursu Vidzemes Augstskolā. Viņa meklēja kādu, kurš to varētu darīt viņas vietā, un izvēlējās mani. Pareizāk sakot, es pati pieteicos, ka vēlos vadīt modelēšanas kursu Valmierā. Braukāju no Jūrmalas uz Valmieru reizi vai divas nedēļā.

Tagad saucat sevi par valmierieti…

Kad pabeidzu doktorantūru Rīgā, pievērsos darbam Vidzemes Augstskolā, jo vadīju gan kursus, gan biju IT koledžas un bakalaura studiju programmu vadītāja. Sāku just, ka ir grūti izbraukāt, jo esmu trīs, četras dienas prom no mājām. Nācās izlemt – pārcelt darbu vai mājas. Es nolēmu pārcelt mājas tuvāk darba vietai. Esmu valmieriete jau aptuveni piecus gadus.

Jūs neesat absolvējusi Vidzemes Augstskolu. Vai tas Jums nav radījis grūtības šeit iejusties?

Man šķiet, ka nē, jo Vidzemes Augstskolā esmu no pašiem pirmssākumiem, kopš 2003. gada. Tas, ka esmu strādājusi arī citviet, ir priekšrocība. Piemēram, neviens no maniem kolēģiem nekad nav bijis mans pasniedzējs, tāpēc nav barjeras sajūtas.

Sākoties jaunajam akadēmiskajam gadam, esat kļuvusi par ViA akadēmisko un zinātņu prorektori. Kādi ir Jūsu mērķi, stājoties šajā amatā?

Mērķis ir likt uzsvaru uz studiju procesa plašāku starptautiskās dimensijas attīstīšanu. Ir ļoti labas iestrādnes līdz šim, bet redzu izaicinājumus, piemēram, starptautisko studentu un pasniedzēju piesaiste. Mēs varētu radīt apstākļus, lai ārzemju pasniedzēji pie mums brauktu uz ilgāku laiku dzīvot un strādāt pie projektu pieteikumiem. Tas cieši saistās ar otru komponenti, proti, zinātnes attīstīšanu, Eiropas Komisijas "Apvārsnis 2020” programmas projektu izstrādi. Tāpat arī saskatu iespēju aktīvi piedalīties Marijas Skladovskas Kirī stipendiju konkursos, kas ļauj piesaistīt ārzemju pasniedzējus un mūsu pasniedzējiem – braukt uz ārvalstīm. Vēl mans mērķis ir veidot ciešāku sadarbība ar industriju. Atgriežoties no bērnu kopšanas atvaļinājuma, biju ļoti patīkami iedvesmota, jo trīs ar pusi gadu laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas un redzami uzlabojumi, taču varam to attīstīt vēl labāk.  

Kādas ir Jūsu intereses, ja runājam tieši par zinātnes jomu?

Biznesa/uzņēmumu informācijas sistēmu modelēšana, kas mani interesējusi jau no bakalaura studiju laikiem. Tā ietver arī biznesa procesu un biznesa likumu modelēšanu – viss, kas ir ap informācijas sistēmas galvenajām prasībām. Otra lieta ir sociotehnisko sistēmu modelēšana, sistēmu ilgtspējas un imitāciju modelēšana. Esmu sākusi interesēties arī par kiberdrošības inženieriju, kas ir Latvijā un pasaulē aktuāls temats. Tehnoloģijas attīstās ļoti ātri un, ieviešot tās savā ikdienā, varam padarīt savu kibertelpu ievainojamāku. Kad internets bija ļoti lēns, varēja efektīvi aizsargāties, ātri nofiksēt draudus, taču šobrīd pieejamais laiks ir samazinājies, informācijas apraide kļuvusi daudz straujāka. Cilvēks tik ātri nespēj reaģēt, tāpēc jāstrādā pie datorizētiem līdzekļiem, kas analizē informācijas plūsmu.  

Kāds ir Jūsu vislielākais sasniegums zinātnē līdz šim?

Tā latiņa, kurai jāpārlec pāri, ir Eiropas līmeņa zinātnes projekts, un man tas izdevās. Mēs, Vidzemes Augstskola, esam konsorcijā starptaustiskā zinātnes projektā "Apvārsnis 2020”. Tā latiņa, uz kuru mērķēju, ir sasniegta, bet, lai to nostiprinātu, visticamāk, "jāpārlec” vēl dažas reizes.

Kā, Jūsuprāt, piesaistīt jauno paaudzi zinātnes jomai?

Kliedēt mītu, ka zinātnieki tikai sēž laboratorijās, ir izolēti no sabiedrības, pie grāmatu kalna un aprēķinu tabulām. Bērniem mazotnē pētnieka instinkti ir ļoti labi atīstīti. Ja mēs viņiem ļautu pētīt visu, ko viņi vēlas, protams, lai tas būtu droši, tad mums būtu fantastiski zinātnieki, taču mēs, vecāki, dažkārt mīlam bērnus ielikt "rāmjos”. Ja tas ir saprtāta robežās, zinātnieku kapacitāte attīstās dabīgi.

Stājoties prorektores amatā, mainījušies Jūsu darba pienākumi. Kas vēl ir mainījies?

Ne tikai. Esmu pamanījusi, ka arvien vairāk cenšos lietas, kuras var izdarīt savlaicīgi, tiešām arī izdarīt un neatlikt. Man bija ieradums šaubu situācijās lēmumus nepieņemt uzreiz, bet atlikt un apdomāt vairākas dienas. Tad rodas arvien jauni darbi, un tās dienas rit, jāpieslēdzas lēmumiem no jauna, tāpēc tagad cenšos pieņemt lēmumus uzreiz. Tāpat iepriekš ļoti koncentrējos tieši uz IT jomu, tad tagad man jādomā par augstskolu kopumā – gan par sociālo zinātņu, gan par inženierzinātņu attīstību.

Kas ir tas, kas Jūs motivē ikdienas darbos?

Var pietiekami ātri redzēt rezultātu un gandarījumu par padarīto darbu var gūt salīdzinoši īsā laikā.

Kas ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā?

Daliņu pludmale, Sajūtu parks. Kad mana meitiņa bija pavisam maza, kad bija vēlme šo to pārdomāt, gājām turp. Kad dzīvoju Jūrmalā, devos pie jūras, jo man patika plašums. Kad pārcēlos uz Valmieru, šķita, ka man tas pietrūks, taču esmu atradusi Gaujas iedvesmas avotu. Man patīk Valmiera - te itin visur var just personīgu attieksmi un to, ka cilvēki šeit ir gaidīti.

Kā Jūs raksturotu Vidzemes Augstskolu vienā/divos vārdos?

Bišu strops! Pie mūsu lauku mājām kaimiņi nodarbojas ar biškopību, tur mūsu pļavā bites. Mums ir ļoti laba iespēja to vērot. Tas ir interesanti. Tas produkts, ko viņas dod, ir absolūti fenomenāls. Tas, kā viņas uzvedas, kāda ir to iekšējā hierarhija, kā bites apietas ar resursiem, atgādina Vidzemes Augstskolu. Arī mums ir unikāls gala produkts – izglītība. Tā atšķiras no citviet iegūstamās izglītības, ir ar savu "odziņu”.

Informāciju sagatavoja:

Dārta Rasa Ozola Vidzemes Augstskolas sabiedrisko attiecību speciāliste