A A A

Ivars Briedis

Jauniešiem jāstāsta par Latvijas vēsturi

“Runājam par leģionāriem, par atmodas laiku. Jauniešiem tas šķiet interesanti, ir citādāk, nekā par to lasīt grāmatās. Skolēni mums uzdod jautājumus un izturas ar lielu cieņu. Piemēram, bija reize, kad viņi, godinot “Balto bērzu” vīrus, kuri piedzīvojuši nosūtīšanu uz koncentrācijas nometni, piecēlās kājās. To mēs nebijām gaidījuši. Jauniešiem vēsture interesē, jāprot tikai ar viņiem runāties un stāstīt.” Tā saka Ivars Briedis, toreizējās Augstākās Padomes deputāts, kurš 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

I.Briedis ir viens no 17 senioru vīru kora “Baltie bērzi” dalībniekiem. Šāds koris Latvijā ir vienīgais – vidējais vecums dziedātājiem ir 75 gadi, bet divi vecākie kungi jau nosvinējuši vairāk nekā 90 dzimšanas dienas. “Bērzs ir koks ar stiprām saknēm, baltu stumbru. Korī vīri visi ir ar baltām galvām, stalti kā bērzi, lai gan izjutuši dzīves vētras. Mūsu koris ir īpašs arī ar to, ka izpildām patriotiskus skaņdarbus, leģionāru un kara dziesmas, ko daudzi nemaz nezina. Tāpat arī stāstām savu pieredzi. Esam guvuši atbalstu Valmieras novada fonda projektā – ciemojamies bijušā Valmieras rajona skolās ar koncertlekcijas programmu. Ir gan dziesmas, gan mūsu un vēstures skolotāju, Valmieras muzeja darbinieku stāstījumi par leģionāru kustību. Bērni klausās ar lielu interesi. Arī novembrī sanāks īsta koncerttūre.”

Valmieras Viestura vidusskola, Valmieras Pārgaujas ģimnāzija, Sv.Sīmaņa baznīca, Rūjiena, Lode – tās ir “Balto bērzu” koncertēšanas vietas novembrī. Lai gan vīri ir cienījamā vecumā, I.Briedis uzsver, ka visiem ir nopietna attieksme pret kora misiju – ar dziesmām un stāstiem skaidrot Latvijas vēsturi, nodot atmiņstāstus nākamajām paaudzēm, tāpēc “jākustas, jādzied un jāstāsta, kamēr var”. Jaunieši brīnoties, kā, piemēram, varēja sazināties barikāžu naktī, mobilo telefonu taču nebija. “Man naktī piezvanīja Ziedonis Ziediņš (arī Augstākās Padomes deputāts), ka Viļņā jau ir cilvēku upuri, Dainis Īvāns sauc visus kopā. Bruņu transports bija ielās, helikopteri lidoja. Protams, bija bail, bet cerība tomēr lielāka. Jauniešiem tas ir interesanti – uzzināt tieši no cilvēka, kurš to redzējis savām acīm.” 

Pašlaik koristiem jau ir idejas Latvijas simtgades sagaidīšanai, piemēram, vairāk uzzināt un stāstīt par cilvēkiem, kuri 1918.gada 18.novembrī nobalsoja par Latvijas valsti. Arī Valmierā risinājušies nozīmīgi notikumi, piemēram, te tapa pirmais sarkanbaltsarkanais karogs vēl pirms neatkarības pasludināšanas 1918.gadā. “Švunka darboties mums ir liela, tikai gadi nāk klāt un spēka paliek mazāk. No otras puses, koris arī dod spēku. Inga Zirne, mūsu diriģente, nepārstāj mūs saukt par puisīšiem, tas ir ļoti mīļi.”

“Balto bērzu” garu, kā norāda I.Briedis, labi raksturo Raimonda Paula skaņdarbs “Sauc brāļus dziesma kopā” ar Jāņa Petera vārdiem, kas pašlaik ir kora repertuārā: “Kas reiz piedzimis ošu zemē šajā, tam ir jādzied oša liktenis. Sava vectēva, sīkstā latvieša, vecā strēlnieka spīts. Dzied mežs un debess dzied, dzied laika straumē gadi. Tu dziedi, dziedam mēs un dziesmā topam tavi radi. Sauc tava dziesma, sauc bites vienā stropā. Kas reiz piedzimis bērzu zemē šajā, tam ir jādzied bērza liktenis, tēva cerība zaļā, jaunība, tēva dzīvība stiprā. Es topu brālis tavs, sauc brāļus dziesma kopā.”

Latvija, dziesma un brīvība nav atdalāmi, vēl uzsver I.Briedis. Viņš jau daudzus gadus kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem atsaucas aicinājumam viesoties Latvijas skolās. “Tas nav vienkārši izstāstāms. Arī man, kaut arī esmu bijis jau tik daudzās skolās, aizraujas elpa. Bērni to jūt. Ir svarīgi to nodot tālāk, lai viņiem tas būtu vairāk saprotams. Savā ziņā visi esam cietuši no politiskajām represijām. Piemēram, izsūtīja manu tēvu, mamma palika viena ar četriem bērniem. Tas bija 1949.gada oktobris. Tie bija ļoti grūti gadi. Arī tēvs, atgriezies no Sibīrijas, neko nestāstīja. Tikai mūža nogalē pateica: “Dzīvojat tā, lai nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo tas, ko pieredzēju es.” Arhīvā atradu tēva tiesas materiālus – lasīju un raudāju.”

Vai mūsdienās mēs kā tauta spētu apvienoties? I.Briedis uzskata, ka katram gribas dzīvot tā, lai ir labāk, kopīgais ieguvums pašlaik nav prioritāte. Arī tāpēc ir svarīgi sirmo vīru stāsti – lai atgādinātu, kas bijis jāpiedzīvo, lai šodien varam dzīvot brīvā Latvijā. “Ticība, cerība, mīlestība visam, kas ir labs! To saglabāt, nezaudēt latviskumu, atcerēties, ko brīvība ir prasījusi citiem,” vēl I.Briedis. “No senatnes, no laika mājām ar ziediem mūsu tauta nāk. Un mēs to dziesmu turpinājām, un nevaram mēs savādāk.” Arī ar šiem Kārļa Kalnieša vārdiem I.Briedis raksturo senioru vīru kori “Baltie bērzi” un viņu darbošanos, norādot, ka dziesmai Latvijā vienmēr bijis liels spēks.